Ar pirmo brīdinājumu, ka neceļo vis uz kādu liberālu Rietumeiropas valsti, nākas saskarties jau lidmašīnā, kad iebraucējiem tiek izdalītas anketas, kurās jānorāda ieceļošanas mērķis un apmešanās vieta. Uz anketām redzams biedējošs uzraksts lieliem sarkaniem burtiem: Singapūras likums nosaka - nāvi narkotiku kontrabandistiem! Kā vēlāk stāsta taksists Kens - ja radīsies nepieciešamība, varas iestādes arī nekavēsies likumu piemērot. Tas gan gadoties reti.
Valstī, kura gan oficiāli skaitās demokrātiska, bet teju 50 gadus bez pārtraukuma bijusi vienas partijas pārvaldīta, ar cilvēktiesību ievērošanu tiešām nepārspīlē. Arī par dažādiem sīkiem sadzīviskiem pārkāpumiem var nākties samaksāt apjomīgus naudas sodus. Piemēram, par spīti tam, ka Singapūras pilsētā dzīvo vairāki miljoni cilvēku, tās ielas ir pārsteidzoši tīras, kas, ļoti iespējams, skaidrojams, ar dažādās vietās redzamajiem uzrakstiem Par piemēslošanu 200 dolāru sods. Vēl biežāk manāmi uzraksti Smēķēšana aizliegta ar likumu. Sods 500 dolāru, tādēļ pīpmaņus var manīt gandrīz vai tikai āra kafejnīcās vai sarāvušos bariņos ap miskastēm ar pelnu traukiem. Savukārt visas pasaules sētnieku bieds - košļājamā gumija - Singapūrā vienkārši nav nopērkama.
Situāciju labi raksturo latviešu izcelsmes uzņēmējs Olavs Ritenis, kurš Singapūrā dzīvo jau 20 gadus: «Viens no Singapūras sistēmas svarīgākajiem elementiem ir tas, ka visi zina, ka likumu pārkāpt šeit vienkārši nevar atļauties - sākot no narkotikām un beidzot ar piemēslošanu. Bet, ja cilvēks likumu nepārkāpj, dzīve viņam šeit ir laba.»
Par spīti ne pārāk demokrātiskajai valsts pārvaldes formai, Singapūrai ir izdevies izvairīties arī no ļoti daudzu diktatorisku režīmu klupšanas akmens - korupcijas. Amnesty International Singapūru atzīst par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē, un arī vietējie norāda - tas neesot tikai šķitums. O. Ritenis to ilustrē arī ar piemēru: «Šeit patlaban aiz restēm sēž viens latviešu jūrnieks - viņš nebija sapratis, ka te policisti «piecīšus» neņem.»