Šobrīd vecāku organizētas precības - kad vecāki sameklē savam bērnam nākamo laulāto draugu un nosaka kāzu kārtību - vairs nav ļoti izplatīta parādība. Konservatīvos, mazos ciematos šāda tradīcija joprojām ir spēkā, savukārt lielpilsētā Ammānā cilvēki dod priekšroku iespējai dzīvesbiedru izvēlēties paši. Taču, ja, piemēram, dēls saka mātei, ka vēlas, lai māte viņam atrod līgavu, jo nolēmis precēties, arī tas ir pieņemams variants, lai gan šāda prakse nav vairs tik izplatīta kā pirms vairākiem gadu desmitiem.
Kāzas sākas ar vecāku akceptu precībām. Tā saņemšana var izrādīties ļoti sarežģīts process, īpaši, ja līgava un līgavainis ir atšķirīgu reliģiju pārstāvji vai nāk no dažādām valstīm. Kad divas manas paziņas - vāciete un spāniete - saderinājās ar jordāniešiem, viņām abām, lai iegūtu līgavaiņu māmiņu uzticību, nācās ziedot daudz pacietības un laika. Tikai tad, kad nākamo vīramāšu uzticība bija iegūta, sākās aktīva gatavošanās kāzām.
Parasti abas ģimenes - līgavaiņa un līgavas - topošo pāri un tā tuviniekus rūpīgi izvērtē pēc dažādiem kritērijiem - reliģiskās piederības, ienākumiem, ģimenes sociālā stāvokļa un vides. Kad abas puses devušas piekrišanu, tad, piedaloties jaunā pāra ģimenēm, notiek oficiālais saderināšanās pasākums, kurā topošais līgavainis oficiāli lūdz līgavas roku viņas ģimenei un prezentē sevi un savu ģimeni. Šis pasākums beidzas ar oficiālu saderināšanos, laulības līguma noslēgšanu un kāzu datuma noteikšanu.
Arābu pasaulē vīrietis ir galvenais ģimenes apgādātājs, tāpēc precoties viņam jābūt spējīgam pierādīt līgavas ģimenei, ka viņa materiālais stāvoklis tiešām ļaus ģimeni nodrošināt. Līdz ar to precēties vīrietis var tikai, kad viņa bankas kontā ir pietiekami līdzekļu vai panākta vienošanās par lielu kredītu. Tradicionāli pirms kāzām tiek noslēgts laulību līgums, kurā tiek atrunāts, ka topošais vīrs uzņemas apmaksāt kāzu izdevumus, apgādāt sievu un iegādāties īpašumu, kurā pāris dzīvos kopā, jo līdz kāzām abi parasti dzīvo pie vecākiem - to nosaka Jordānijas tradīcijas. Laulību līgumā tiek atrunāta arī finansiālā puse šķiršanās gadījumā, nosakot materiālo nodrošinājumu, ko saņems sieva. Līgavas izpirkuma maksa ir izzudis jēdziens, taču tas joprojām ir spēkā dāvanu veidā. Ierasts, ka pirms precībām līgavainis topošajai sievai dāvina dārgas dāvanas, lai atstātu iespaidu uz sievastēvu un sievasmāti un izrādītu savu finansiālo stabilitāti. Parasti šīs dāvanas ir vai nu dārglietas - dimanta un zelta izstrādājumi līgavai, vai īpašums uz līgavas vārda, vai vienkārši nauda aploksnē.
Kāzu svinības atkarībā no jaunā pāra reliģiskās piederības tiek svinētas, galdā liekot alkoholiskos dzērienus vai arī bez tiem. Ja ģimene ir konservatīva, kāzās viesi būs sadalīti sieviešu un vīriešu daļā, bet šādas nošķiršanas var arī nebūt un tad visi svin vienuviet no paša kāzu sākumā. Patlaban atdalītas kāzas ir arvien retāka parādība.
Vispopulārākais līgavas ietērps parasti ir balta Pelnrušķītes tipa kleita - ar piegulošu augšdaļu un kupliem svārkiem. Jāpiebilst, ka grims netiek žēlots, jo, lai gan arābietes arī dabiski izskatās skaistas, viņām grimu patīk lietot ļoti, ļoti daudz. Līgavaiņa tērps ir svinīgajam notikumam atbilstoši solīds uzvalks.
Arābu ģimenes ir lielas, līdz ar to tipiskās kāzās tiek ielūgti 150-500 viesu. Vistradicionālākā svinību vieta ir piecu zvaigžņu viesnīcas - Ammānā vai Nāves jūras tuvumā, kur telpu īre ir 5000-10 000 eiro. Kāzu svinību saviesīgā daļa parasti ilgst aptuveni piecas stundas.
Galvenā uzmanība tiek veltīta tradicionālām arābu dejām - interesanti, ka vīrieši un sievietes dejo atsevišķi, jaukta dejošana nav īpaši izplatīta, bet tas ļoti atkarīgs no ģimenes uzskatiem. Būtībā visa kāzu ceremonija sastāv no dejošanas, ēšanas un vēlreiz dejošanas, bet sākumā, jaunajam pārim ienākot telpā un lēnā solī ejot uz savu goda vietu - mazu dīvāniņu, kas izrotāts ar ziediem un atrodas zāles centrā, parasti palestīniešu ansamblis spēlē tamburīnus un bungas un skaļi gavilē jaunajam pārim par prieku.
Pēc kāzām pāris sāk dzīvot kopā un oficiāli var stāties dzimumattiecībās. Šobrīd Jordānijā daļa jauniešu ievēro to, ka tradīcijas atļauj seksu tikai pēc laulībām, citi gan kāzu dienu negaida, taču sabiedrībā par to skaļi nerunā, un visi izliekas par pirmslaulību seksu neko nezinām.