Paies trīsdesmit gadu, un vairākums īsti vairs nezinās, kas ir 16. marts un 9. maijs. Vladimirs Putins nebūs Krievijas prezidents, bet Latvija un Krievija atradīsies līdzās. Un tas ir tas pamats, uz kura jāveido mūsu ilgtermiņa kaimiņattiecības, vienalga, kas ir saimnieks Kremlī.
Ir politiķi, politologi un žurnālisti, kas vērtē Latvijas un Krievijas attiecības pēc tā, kas notiks 16. martā vai 9. maijā. Vērtē valstu attiecības pēc tā, kāda būs valdības koalīcija Rīgā vai kas būs prezidenta komandā Maskavā. Tuvākā gada skatījumā tajā, protams, ir savs racionāls grauds. Tikai pat atsevišķa cilvēka dzīve sniedzas desmitgadēs, bet tautas dzīvo blakus gadsimtiem ilgi. Tāpēc Latvijas un Krievijas attiecības jābalsta politiskā un ekonomiskā stratēģijā, nevis improvizējošā reakcijā uz tuvāko notikumu virkni. Ir jāparaugās uz lielajiem plastiem mūsu attiecībās.
Nevaram izslēgt, ka pēc gadiem trīsdesmit varbūt arī Krievija būs Eiropas Savienībā un NATO. Varbūt Krievija būs citā savienībā, bet mēs citā. Varbūt mēs dzīvosim daudz vienotākā globālā pasaulē, bet varbūt visa pasaule būs daudz sadalītāka nekā šodien. Mēs nezinām, kas būs. Tomēr mēs varam izvēlēties vai neizvēlēties attiecības ar Portugāli. Attiecības ar Krieviju - labas vai sliktas - mums būs vienmēr.
Tāpēc mums ir vajadzīga Latvijas interesēs balstīta ilgtermiņa stratēģija attiecībās ar Krieviju, kāda ir Somijai. Somijas intereses starpvalstu attiecībās tiek īstenotas - vienalga, vai Krievijā valda komunistiskie «cari», demokrātiskais «cars» Jeļcins vai autoritārais «cars» Putins. Varbūt kādreiz Krievijā valdīs paraugdemokrātija, bet Somijas intereses Krievijā būs. Tāpat kā Latvijas intereses. Ir jāanalizē, kā Somijai izdevās un izdodas tas, kas neizdodas Latvijai, neskatoties uz pietiekami līdzīgo vēsturi un līdzīgo ģeogrāfiju.
Tas nenozīmē, ka nav jābūt principiem attiecībās. Gluži pretēji. Latvijas un Krievijas attiecībās ir jāvalda daudz stingrākiem principiem. Tad savstarpēji izdevīgas attiecības neaizēnos retorika. Tad mēs citādi raudzīsimies uz tādiem politiskajiem notikumiem viens otra valsts iekšienē, kuru mērķis ir cīņa par varu. Tad mēs svērsim, kurš Krievijas vadītājs ir izdevīgāks no Latvijas, nevis kādas citas valsts interešu viedokļa. Tomēr neaizmirstot, ka Krievijas politika ir Krievijas iekšējā lieta. Tāpat kā mūsu iekšpolitika ir mūsu iekšējā lieta, kurā mums pieder pēdējais vārds.
Ja mēs ieviesīsim Latvijas un Krievijas attiecībās stingru principu cienīt viens otra iekšpolitiku, ieguvējas būs abas valstis. Lai Krievija rūpējas par saviem tautiešiem vispirms savās mājās, bet mēs arī veidosim demokrātiju vispirms savējās, nevis kaimiņa mājās.