1995. gada 2. decembra SestDienas vāka bildi rotāja tēls, kurš šodien noteikti tiktu uztverts kā terorists, tomēr patiesība bija banālāka - vīrs ar zeķi galvā bija domāts kā ilustrācija Latvijas kriminālajiem deviņdesmitajiem. Līga Krapāne (NIP birojs) rakstā Mūslaiku kaupeni nelaupa pajūgus secināja, ka vēsture atkārtojas - gandrīz pēc septiņus gadus ilgās sirošanas pa Zemgales lielceļiem un sētām 1927. gadā notiesātajam un pakārtajam, un tautas leģendās gandrīz vai par latviešu Robinu Hudu padarītajam laupītājam Ansim Albertam Kaupēnam 90. gados bija uzradušies cienīgi sekotāji. «Vienīgi mūslaiku kaupeni vairs nelaupa zirgu pajūgus gadatirgu dienās, bet izpurina šķietami naudīgos Viļņas tirgus kārotāju auto busus, zog kravas ar šprotēm, baļķiem, apakšveļu, radioaktīvajām vielām, aplaupa pasta mašīnas un bez kavēšanās nogalina. Līdzība starp divdesmitajiem un deviņdesmitajiem tomēr ir, jo arī Kaupena laikos valstī iezīmējās saimnieciskās depresijas pazīmes - pieauga bankrotu un savstarpējo parādu skaits.»
Atšķirībā no Kaupēna 90. gadu laupītāji darbojās grupās, «jo apturēt Supermaz nav gluži tas pats, kas saņemt pie ilksīm zirģeli un izkratīt kabatas pajūgā sēdošam lauciniekam. Ja nu nepieciešams nosaukt kādu mūslaiku prototipu lielceļu laupītājam, tad jāmin strencēnietis Andris Tālbergs un viņa banda, kurā no aptuveni 35 dalībniekiem tikai daži nebija latvieši». Tālberga banda laupīja un slepkavoja autobraucējus gandrīz divus gadus, no 1993. līdz 1995. gadam. «Veids, kā Tālberga grupējums laupījis mašīnas, ir cinisks un nežēlīgs. Iekāpuši privātajos takšos, norādot tādu braukšanas maršrutu, kas ved ārā no pilsētas, viņi noslepkavojuši un izmetuši ārā šoferi. Tad paņēmuši mašīnas tehnisko pasi un aplaupījuši noslepkavoto. Izmaiņas likumdošanā vairs nepieprasa pilnvarojumu par konkrētās automašīnas vadīšanu, tāpēc pietiek vien nolaupīt tehnisko pasi un var braukt tālāk.» Bandas līderis A. Tālbergs dzimis 1968. gadā. Piedalīties laupīšanas uzbrukumos pamazām ievilināti arī četri Sporta akadēmijas studenti, kuriem bijuši labi panākumi boksā, kikboksā un dažādos cīņas veidos. «Viņi visi ir dzīves neveiksminieki, kas sava intelekta robežās centās tikt uz zaļa zara,» Krapānei Tālberga bandas kodolu raksturoja prokurore Inta Stabulniece.
Citu bandu Latvijā veikto laupīšanu uzskaitījumam sekoja apraksts par īpaši bīstamo Lietuvas-Polijas tranzītceļu. Tā mežos par krievu bandu upuriem 90. gadu sākumā kļuva pat tālsatiksmes autobusu pasažieri. 1995. gadā uz Polijas ceļiem bija cietuši 500 Lietuvas pilsoņu, pieci no viņiem guva smagas traumas. Arī Latvijas cirka māksliniece, kaķu dresētāja Anna Armande, ar savu palīdzi, atgriežoties no pusgadu garajām viesizrādēm Lietuvā, piedzīvoja nežēlīgu laupīšanas uzbrukumu pirms Panevēžas. Smago traumu dēļ māksliniece ilgi nevarēja uzstāties arēnā. Aizdomās par dalību noziegumā tika turēts šoferis, agrāk sodīts tips, kuru māksliniece bija nolīgusi, jo tieši viņš iekavēja braucienu un meža vidū apstājās pie beigta aļņa, teikdams, ka viņam jādodas uz krūmiem, un ilgi nenāca atpakaļ, toties vagoniņā iebruka trīs laupītāji. Pēc uzbrukuma šoferis kā Ziemassvētku vecītis ieradās ar ābolu maisu it kā no tuvējām mājām... Tomēr pierādījumu trūkuma dēļ šoferis tika attaisnots. Pēc uzbrukuma Armande un palīdze, abas smagi traumētas, centušās apturēt kādu mašīnu, bet nesekmīgi. «Nav jau brīnums, jo Lietuvas radio visu laiku brīdināja, lai uz ceļiem neapstājas.»
Tādi laiki bija pirms 20 gadiem. Te atliek tikai piebilst, ka Latvijā ap to laiku vairāk tomēr būtu noderējis radio brīdinājums, ka naudas turēšana bankās ir katra paša risks un atbildība.