Uvertīra - Andrejosta
2004. gadā uz tā dēvēto trekno gadu vēriena viļņa likās, ka, kāpinot darba tempu, patiešām dažos gados būs iespējams uzcelt visas trīs nozīmīgās kultūras celtnes. Parakstot nodomu protokolu ar Rīgas domi par sadarbību jaunas koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja celšanā Rīgā un izveidojot darba grupas projektēšanas programmu izstrādei, jau tika sperti pirmie soļi, lai īstenotu valdības deklarācijā pausto apņemšanos. 2005. gadā Helēnas Demakovas vadītā Kultūras ministrija noslēdza sadarbības līgumu ar ABLV Bank, sākot veidot muzejam domāto laikmetīgās mākslas kolekciju, kurai mākslas darbus joprojām turpina izvēlēties starptautiska ekspertu komisija.
Diskutējot par iespējamo vietu, kur varētu izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju, sākotnēji tika runāts par vairākām teritorijām, sākot ar Uzvaras parku un beidzot ar bijušo Rīgas domes ēku, kas atrodas uz vienas ass ar Valsts mākslas muzeju, Mākslas akadēmiju un Arsenālu. Visbeidzot svaru kausi toreiz nosvērās par labu Andrejostai, un starptautiskā projektu konkursā izvēlējās arhitektūras autoritāti - nīderlandieti Remu Kolhāsu, kurš jau 2006. gadā atklāja sabiedrībai iespaidīgu vīziju Andrejsalā vēsturiskajā Rīgas pirmās termoelektrocentrāles (TEC) ēkā.
Pēc arhitekta ieceres tā tiktu saglabāta un ieskauta stiklotu piebūvju konstrukcijās kā kukainis dzintarā. Šādi bija paredzēts par aptuveni 29 miljoniem latu veidot muzeju 17 500 m2 platībā, no tiem 7000 m2 atvēlot telpai, kurā izvietotos pastāvīgā mākslas ekspozīcija un izstādes. Muzeja projekta autors Rems Kolhāss saskaņā ar starptautiskas ekspertu komisijas izstrādātu projektēšanas uzdevumu piedāvāja radīt mūsdienīgu daudzfunkcionālu būvi, līdztekus mākslas darbu ekspozīcijām atvēlot platību veikalu, restorānu un konferenču zāļu iekārtošanai un paredzot iespēju rīkot kinoseansus, teātra izrādes, koncertus un performances. Bija domāts, ka bijušā TEC tādējādi iegūtu otru elpu, pārtopot laikmetīgās kultūras un izglītības centrā. Kā toreiz izteikusies H. Demakova, kompleksam pavērtos perspektīva kļūt par jaunās Eiropas Tate Modern. Pēc R. Kolhāsa ieceres uz Daugavu vērstā stikla piebūve būtu piemērota plašam, gaišam restorānam, bet tam blakus varētu atrasties veikali, savukārt tumšākās telpas bijušajā TEC ēkā arhitekts piedāvāja izmantot kā kinozāli vai videotēku. Kompleksa centrā bija plānots izvietot muzeja darbnīcas un krājumu glabātavas, kuras apmeklētāji varētu redzēt caur stikla sienu, bet otra stikla piebūve būtu pilnībā atvēlēta mākslas izstādēm. Šodien šajā ēkā atrodas Enerģētikas muzejs un nekādas pārbūves nav notikušas.
Šodien jautāta, vai nav žēl, ka tā arī neīstenojās pašas savulaik virzītais projekts, H. Demakova teic: «Man galīgi nav žēl, muzejam patlaban izraudzītā teritorija (starp Pulkveža Brieža un Hanzas ielu) arī ir centrāla vieta pilsētā. Es negribētu runāt par krācēm ieceres gaitā, jo ir brīnišķīga kolekcija, kuru nav pārtraukts veidot nevienu brīdi. 2008. gada jūnijā ielikām pamatakmeni bibliotēkai, taču vienlaicīgi iestājās krīze un es saslimu, un tālāk no valsts puses neviens nebija īsti vilcējs. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka tagad to dara privātie, jo pārējais bijis tikai pļāpāšana. Ekspertu komisija, kurā es aicināju speciālistus 2005. gadā un darbojos joprojām, strādā jau deviņus gadus, un ir izveidota jau varena kolekcija. Diezgan daudz darbu pieder arī valstij.»
Sapņi veda pat uz tiltu
Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību vairākas sabiedriskās organizācijas aktualizēja pēdējā laikā, tuvojoties Latvijas valsts simtgadei. To būtu kauns un nepieļaujami sagaidīt kā visā Eiropā vienīgajai valstij, kurai nav sava Laikmetīgās mākslas muzeja, - vairākkārt atgādinājusi gan Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, gan daudzas sabiedrībā cienītas personības, kuras parakstīja pērn sāktās sabiedriskās iniciatīvas Mākslai vajag telpu deklarāciju par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.
«Fonds Mākslai vajag telpu ir gandarīts, ka beidzot ledus ir sakustējies un nopietni ir sākts konkrēts darbs pie Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības,» tagad vērtē Katrīna Leiškalne, kuras izveidotā un vadītā organizācija gada laikā paspējusi veikt veselu virkni pamanāmu sabiedrisku akciju, mudinot beidzot sākt muzeja celtniecību. Vispamanāmākā bija 15 krāsainu milzu gliemežu izvietošana pilsētvidē, tā simbolizējot pārlieku lēno gaitu muzeja tapšanas virzienā.
Minētais fonds, kurā iesaistījušies arī vairāki arhitekti, nāca klajā ar ideju pielāgot muzejam Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) veco ēku Kaļķu ielā 1, kas jau nākamajā mācību gadā paliks tukša, un Rīgas domei būs jālemj, ko ar to iesākt. Tas, ka vecā RTU ēka ir īstā vieta, šķitis arī tāpēc, ka tā ir 50. gadu padomju arhitektūras paraugs. «Vienlaikus šis 1958. gadā celtais nams varētu kļūt arī par muzeja pievienoto vērtību kultūras tūristu acīs, ņemot vērā to, ka spilgtu Staļina laika arhitektūras paraugu Rīgā nav nemaz tik daudz,» komentē K. Leiškalne, atsaucoties uz arhitekti Zaigu Gaili - viņasprāt, būtiski, ka arhitekta O. Tīlmaņa staļinisma arhitektūras laikmetā būvētā RTU ēka atrodas Rīgas centrā, Vecrīgā, Daugavas krastā, un veido interesantu un daudznozīmīgu dialogu ar vēsturisko apbūvi, un tas ir pat interesantāk par vecajām industriālajām būvēm, kas ir jau daudzkārt ekspluatēts paņēmiens pasaules praksē. Publiskajā telpā izskanējuši arī ierosinājumi Laikmetīgās mākslas muzeju izbūvēt uz vecā 1872. gadā būvētā Dzelzceļa tilta balstiem Daugavā, kā arī Triangula bastionā. Skatītas arī papildu teritorijas Torņakalnā.
Pārskatot iepriekš izskanējušo ideju ražu, redzams, ka LMC savulaik izvērtējis ideju par padomju arhitektūras pieminekli, Spilves lidostas ēku, īsta staļinisma klasicisma pērli, kas līdz šim izmantota festivāla Homo Novus mūsdienu teātra izrādēm un mūzikas projektiem. Tomēr secināts, ka ēkas krāšņais interjers ir ļoti pašpietiekams, turklāt ir nesakārtota transporta sistēma un Spilve ir tālu no centra.