Jūnija sākumā Maskavā notika Ārējās un aizsardzības politikas padomes diskusija ar nosaukumu Mūsu pasaule bez Rietumiem? Kā saglabāt attīstības potenciālu ģeopolitiskās pretstāvēšanas apstākļos?. Te jāuzsver, ka padome apvieno nevis kādus populistiskus Valsts domes deputātus vai histēriskus «aktīvistus», bet akadēmisko aprindu pārstāvjus. Klātesošajiem profesoriem un pētniekiem nebija problēmu ar nepatiku vai vismaz ironiju izteikties par atsevišķiem separātistu Ukrainas austrumos vadoņiem vai konceptiem «krievu pasaule», tomēr - ja īsi - Kremļa politiku attiecībās ar Ukrainu un Rietumiem viņi atzīst par pareizu. Līdz ar to ir pamats teikt, ka mēģinājumi dažos Kremļa izteikumos pēdējo nedēļu laikā saskatīt centienus «atspēlēt situāciju atpakaļ» un saspīlējumu mazināt, ir sevis mānīšana.
Tik pesimistisks secinājums izriet ne tik daudz no atbalsta iebrukumam Ukrainā - laikam jau mūsdienu Krievijā maz ir tādu elites pārstāvju, kas uzdrošinās teikt ko citu - cik no demonstrētā domāšanas veida kopumā. Proti, ja kādas valsts intelektuālā elite sāk konstruēt apokaliptiskus un vienlaicīgi gigantiskus ģeopolitiskus konceptus, tas nozīmē, ka vektors ir kļūdas neatzīt. Vai, formulējot citādi, ja runa ir par divu valstu (vēl labāk valdību) konfliktu, tad apstākļu sakritības gadījumā vienai no pusēm psiholoģiski nav tik grūti savu politiku koriģēt; savukārt, ja runa ir par it kā globāliem procesiem, tad tādi «sīkumi» kā agresija pret vienu valsti it kā pazūd - agresija iegūst attaisnojumu, iekļaujoties kādā liela mēroga konstrukcijā.
Ilustrācijai: diskusijā visā nopietnībā un ar garšu tiek apspriests, ka «zelta miljardam» (plašā nozīmē Rietumiem) ir jāpiekāpjas «sudraba trim miljardiem» (Krievija, Ķīna, Indija, Brazīlija), kuri, pirmkārt, atšķirībā no Rietumiem vēstures gaitā nevienam neko neesot atņēmuši (nekomentēju) un, otrkārt, ir pietiekoši attīstīti (tāpēc «sudraba»), lai kļūtu par pasaules ekonomikas un politikas jauno dzinējspēku. Jūtat domas lidojumu? Neesot arī racionāli kreņķēties par sankcijām un jaunu «auksto karu», jo Krievijai vienkārši ir par stratēģisko partneri jāizvēlas Ķīna, tad jāpagaida dažas desmitgades, kamēr Rietumi būs novājināti savas nespējas risināt pašu Rietumu problēmas rezultātā, nu, un tad tiem jāpiedāvā partnerattiecību atjaunošana «Eirāzijas» ietvaros.
Bezjēdzīgi ir kārtējo reizi strīdēties par šādu konstrukciju saturu - galu galā, ja Krievijas elites versija par tagadni un nākotni ir šāda, lai tā būtu. Gan jau kritiskas piezīmes var izteikt arī par Rietumu elites versijām (vai par to neesamību). Runa ir par to, ka Krievija savu izvēli ir izdarījusi.