Bāriņtiesu, nevalstisko organizāciju un arī Labklājības ministrijas pārstāvji Dienai atklāj, ka bieži iemesls ir pašvaldību izvēle, kuras uz šīs problēmas risinājumu nereti raugās caur naudas prizmu. Lai gan pavisam vienkārši matemātiski aprēķini liecina, ka maksāt audžuģimenēm ir krietni lētāk nekā ievietot bērnu bērnunamā.
Vienkārša matemātika
Sociālās aprūpes iestādes, kurās uzturas bērni līdz trīs gadu vecumam, finansē valsts, un, ievietojot mazuli šajā iestādē, pašvaldībai savs maks nav jāatver. Viena bērna uzturēšanās izmaksas šādā iestādē valstij pērn bijušas vidēji 492 lati mēnesī.
Bērnunami, kuros uzturas vecāki bērni, ir pašvaldību finansētas iestādes. Piemēram, Tukuma novada Irlavas bērnunamā viena bērna uzturēšanas maksa mēnesī noteikta 320 latu, līdzīga ir arī Strazdes bērnunamā Talsu novadā, Ogres novada Lauberes bērnunamā tā ir nedaudz mazāka - 250 latu mēnesī. Turpretī audžuģimenei pašvaldībai jānodrošina ikmēneša pabalsts bērnu uzturēšanai ne mazāks kā valstī noteiktais uzturlīdzekļu apmērs: bērniem līdz septiņiem gadiem - 50 latu, no septiņiem līdz 18 gadiem - 60 latu, kas ir vismaz 4-5 reizes mazāk nekā viena bērna uzturēšana bērnunamā.
Aptaujājot pašvaldības, kurās audžuģimeņu kustība ir pietiekami attīstīta, Diena secināja, ka reti kurā pašvaldībā maksā šo minimālo summu, parasti tā ir pat lielāka. Piemēram, Kandavā, kas ir kā labais piemērs šajā stāstā, jo no šī novada neviens bērns nav bērnunamā, visiem atrastas audžuģimenes vai aizbildņi, ģimene mēnesī viena bērna uzturēšanai no pašvaldības saņem 90 latu plus vēl 100 latu gadā viena bērna apģērbšanai. Taču tas tik un tā ir mazāk nekā uzturēt bērnunamu.
Jāmaina domāšana
Lai rastu risinājumu šai problēmai un audžuģimenes vismaz no finansiālā viedokļa padarītu interesantākas pašvaldībām, Labklājības ministrija sola mainīt finansējuma modeli sociālās aprūpes iestādēm un audžuģimenēm. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vadītāja Līvija Liepiņa stāsta, ka jau pirms vairākiem gadiem bijis ierosinājums par finansējuma modeļa maiņu, nododot pašvaldībām arī mazuļu aprūpes iestādes. Taču to noprotestēja, un tāpēc šodien jāmeklē jauni risinājumi.
Kandavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Laila Henzele gan uzsver, ka vispirms jāmaina domāšana, jo viņas pieredze liecina, ka pašvaldībās, kur darbojas gadiem atstrādāta bērnunamu sistēma, audžuģimeņu kustība nav attīstīta. «No Talsiem un Tukuma, kur ir pašvaldību finansēti bērnunami, mūsu audžuģimenēs bērnus neievieto,» atklāj Henzele. Esošā situācija labi parāda, kas tad kuram ir svarīgāks - bērni vai sakārtoti papīri un kas ir primārais - bērna intereses vai pašu ērtības un pieaugušo pažēlošana.
Nav emocionālas piesaistes
Gandrīz 200 bērnu līdz divu gadu vecumam bērnunamos - tas ir noziegums, jo valsts pati ir noteikusi, ka bērnam jāaug ģimenē vai ģimeniskā vidē - kategoriski ir Tiesībsarga biroja speciālisti, kas pirms kāda laika izplatīja paziņojumu, ka bērnunami Latvijā jāslēdz, īpaši aprūpes iestādes, kurās uzturas bērni līdz trīs gadu vecumam.
«Lai bērnam neattīstītos dažādas emocionālas un psihiskas problēmas, viņam vajadzīgs viens cilvēks, ar ko veidot šīs īpašās attiecības. Ja šī viena īpašā piesaistes persona bērnam nav kāds no bioloģiskajiem vecākiem, par to var kļūt jebkurš pieaugušais - audžuģimene, adoptētājs, aizbildnis, taču šim vienam cilvēkam ir jābūt. Agrīnajā posmā tas ir izšķiroši, vai tālākajā posmā bērna attīstība noritēs normāli vai varēs vērot dažādas pakāpes emocionālus traucējumus,» saka nodibinājuma Centrs Dardedze psiholoģe Laura Prisko. «Man gan grūti iedomāties bērnunamu, kurā ir paliels bērnu skaits un ierobežots skaits aprūpētāju un tajā spētu nodrošināt šo vienu personu, ar kuru bērnam veidojas šīs īpašas piesaistes attiecības,» uz iemesliem, kāpēc šie mazie bērni nav vis ievietojami bērnunamā, bet gan pēc iespējas ātrāk nodoti aizbildņiem vai audžuģimenēm, norāda psiholoģe Guna Berga, kura tieši strādā ar adoptētājiem un audžuģimenēm.
Ja parēķina, cik šobrīd Latvijā ir audžuģimeņu un cik bērnu vecumā līdz trim gadiem sociālās aprūpes iestādēs, tad var secināt, ka ikvienam šim bērniņam atrastos vieta audžuģimenē. Adoptētāji un audžuģimeņu biedrības Azote valdes priekšsēdētāja Līga Šīrone stāsta, ka vismaz 50 no gandrīz 600 audžuģimenēm būtu gatavas uzņemt zīdaiņus, bet viņu nav. Kandavas novada sociālā dienesta vadītājs Ints Leitarts gan atklāj, ka viņu pusē, kur šī audžuģimeņu kustība ir viena no attīstītākajām valstī, ir, taču ne daudz. «Zīdainīšus ģimenes ņemtu pat labprātāk, jo nav ko slēpt, ar maziem bērniņiem tomēr ir vieglāk,» stāsta Leitarts.