Tā tiešām ir, tikai līdz šim sabiedrība šai problēmai pievērsusi samērā maz uzmanības. Piemēram, nu mēs saskaramies ar Rēzeknes pašvaldības rīcības 2006. gadā sekām. Proti, Latvijas valsts šīs rīcības rezultātā ir iesaistīta starptautiskā tiesvedībā ar Lietuvas uzņēmējiem un Kancelejas pārstāvjiem 11. septembrī ir jādodas uz Londonu.
Tātad savulak privatizēja Rēzeknes siltumtīklus, par investoriem izvēlējās lietuviešus. Diemžēl pašvaldības un šo uzņēmēju sadarbība drīz vien sāka brukt kopā. Pašvaldība investoriem pārmeta, ka pilsēta tiek turēta aukstumā. Savukārt investori pašvaldībai pārmeta, ka tā pati traucē viņiem strādāt. Nu, un pagājušajā gadā lietuvieši iesūdzēja Latvijas valsti starptautiskā tiesvedībā atbilstoši Latvijas - Lietuvas savstarpējo investīciju aizsardzības līgumam. Prasības apjoms - pieci miljoni latu ar tiesībām šo apjomu palielināt, plus advokātu izdevumi. Un nu ar to jānodarbojas valdības centrālajam aparātam, lai gan atkārtoju - pati Rēzekne izvēlējās šos investorus, pašas Rēzeknes pakalpojumu regulators (tolaik vēl bija šādi reģionālie regulatori) atsacījās apstiprināt investoru lūgtos tarifus utt. Īsi sakot: vienas pašvaldības bezatbildīgas rīcības dēļ var nākties maksāt no kopējā katliņa. Nesaku, ka konkrētā lieta ir zaudēta vai uzvarēta - vienkārši pati situācija ir aplama.
Ņemot vērā, ka citās pašvaldībās šādu darījumu summas ir lielākas nekā Rēzeknē, nav omulīgi. Ja šādi sāktu uzvesties Rīga...
Atklāti sakot, ar Rīgu vismaz līdz šim mums ir bijušas konstruktīvas attiecības. Pašvaldībai savulaik bija konflikts ar privātajiem investoriem Hotel de Rome privatizācijas procesā, bet toreiz izrunājāmies, un pašvaldība pati risināja šo situāciju.
Gadījumi ir dažādi. Piemēram, valsts ir iesaistīta tiesvedībā ar kādu ārzonas kompāniju, kas atsaucas uz Latvijas - Šveices investīciju aizsardzības līgumu, un apgalvo, ka Latvijas iestāžu dēļ Latvijas krājbankā pazaudējusi 13 miljonus latu. Proti, Krājbankas nedienu periodā bija tāds termiņš, kad varēja prasīt naudu no bankas pārskaitīt, bet mūsu tirgus uzraugs, FKTK, vērtēja šos pieprasījumus un konkrētajā gadījumā atteica, norādot, ka ir aizdomas, ka minētā kompānija varētu būt iesaistīta naudas atmazgāšanā. Nu, lūk - šajā tiesvedībā vismaz uzraugs neizvairās no atbildības un aktīvi strādā.
Un tomēr - kas jāmaina regulējumā, lai pieminētais Rēzeknes gadījums neatkārtotos?
Virzām uz valdības sēdi 10. septembrī grozījumus likumā Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem. To būtība ir, ka Valsts kanceleja turpina palīdzēt šādās tiesvedībās, pārstāvēt valsti, bet - ja rodas zaudējumi, tie regresa kārtībā tiek piedzīti no konkrētās pašvaldības, t. s. neatkarīgās iestādes.
Esat tik pārliecināti, ka būs, ko piedzīt? Varbūt ir nepieciešami citi instrumenti prevencijai?
Laba prevencija būs, ja šai tēmai būs pievērsta sabiedrības uzmanību. Jo šobrīd pašvaldības labi atceras par Eiropas pašvaldību hartu, par šo starptautisko vienošanos, ja tas ir tām izdevīgi, savukārt par citām starptautiskām Latvijas saistībām aizmirst, sakot, ka tā ir Saeimas vai Ministru kabineta problēma.
Piekrītu, ka ar vispārējām frāzēm par piedzīšanu regresa kārtībā būs par maz, būs vajadzīgs precīzāks apraksts. Varbūt to piedziņu var saistīt ar pašvaldību daļu iedzīvotāju ienākumu nodoklī, varbūt vēl citādi.
Tomēr pašvaldības var teikt - tos lēmumus, kuriem nu ir sliktas sekas, pieņēma citi vadītāji, vispār cita koalīcija, kāpēc jāatbild mums?
Nu jā, bet no indivīda tādas summas regresa kārtībā piedzīt ir vēl grūtāk, ja ne neiespējami. Nenoliedzu amatpersonas individuālās atbildības nepieciešamību, tomēr te nevajadzētu arī pārcensties - iedzīt tādā stresā, ka amatpersona vispār baidās pieņemt lēmumus. Turklāt jāņem vērā, ka nelāgas sekas var būt ne tikai tādiem lēmumiem, kurus amatpersona pieņēmusi brutāli kukuļa dēļ vai nolaidības rezultātā, bet arī tādiem, kuri pieņemti, vienkārši vadoties pēc subjektīvas izpratnes, kā vajadzētu. Līdz ar to mēs runājam ne tik daudz par sodiem, bet stimulu nesteigties, kārtīgi pārdomāt lēmumus.
Labi, būs jauns regulējums, bet - kas tad līdz šim ir bijis?
Ar šīm tiesvedībām mūsu pieredze dalās posmā līdz 2004. gadam un posmā pēc tā. Pirmajā posmā Latvija uzņēmās dažādas investīciju aizsardzības saistības, iespējams, pilnīgi neapzinoties, ko tas nozīmē - deviņdesmitajos gados aktuālāki bija citi jautājumi. Un kad sākās tiesvedības, starp kurām, neslēpšu, netrūka zaudētu, mēs ļoti paļāvāmies uz pieaicināto, nolīgto juristu solījumiem, ka būs uzvara. Tad 2004. gadā mainījām politiku - paši VK sākām skatīties, kur varbūt pareizāk ir meklēt izlīgumu, nevis bezgalīgi tiesāties.