Latvietim tekstils vienmēr ir bijis emocionāli tuvs veids, kā parādīt cilvēka eksistences un dabas mijiedarbību, rokudarbā apliecinot ne tikai tehniskās prasmes, bet arī starptautiski novērtētu, atpazīstamu māksliniecisko risinājumu. Jāuzsver, ka te ir ļoti būtiska loma Latvijas Mākslas akadēmijai, kur, manuprāt, izcilu pedagogu ieguldījums ir neatsverams. Nevar nepieminēt LMA tekstilmākslas katedras vadītājas, Latvijas Tekstilmākslas asociācijas prezidentes tekstilmākslinieces Aijas Baumanes pašaizliedzīgo darbu visā Latvijas Tekstilmākslas attīstībā. 1994.gadā tiek nodibināta Latvijas Tekstilmākslas asociācija. Tas ir milzīgs atbalsta punkts un starta pozīcija Latvijas tekstilmāksliniekiem - tiek rīkotas starptautiskas un lokāla mēroga izstādes, semināri un konferences.
Netveramais poētisms
Ķīnas zīds, Latvijas akmeņi, līmes tasītes un krūzītes, Pasaules Ceļotājs - interpretāciju un tēmu daudzveidība izstādē ir tā vērta, lai redzētu nopietnu, kvalitatīvu un ārkārtīgi darbietilpīgu izstādi laikā, kad mākslas izstāžu pasaulē aizvien vairāk dominē t.s. projektu izstādes - vienreiz lietojamu mākslas produktu invāzija. Izstādē ir aplūkojami gan tikko LMA beigušo jauno mākslinieku darbi, gan prestižās pasaules izstādēs konkursos prēmētie darbi. Gribētos uzsvērt netveramo poētismu darbos, kas uzrunā un katru reizi atklāj ko jaunu - īpašība, kas piemīt tikai kvalitatīvai mākslai. Kāpēc mūs uzrunā tas vai cits darbs, kāpēc mēs kavējamies un atrodam vienā darbā daļu no sevis, citā nolasām sava laika aktualitātes vai vizuālu komentāru par būtisko šodien, vakar? Eksponētos darbus lieliski papildina katra mākslinieka īss darba koncepts, kas atklāj paša mākslinieka ieceri, skatījumu, to inspirācijas klātbūtni, sava veida tauriņefektu - no maza emocionāla grūdiena radīt tehniski sarežģītu mākslas darbu. Edītes Pauls-Vīgneres darbs Rotaļas ar Ķīnas zīdu un monētām uzrunāja un pārsteidza arī pašus ķīniešus - viņi nebija gaidījuši no latvietes šādu oriģinālu tēmas risinājumu - tekstildarbā izmantot ķīniešu vecās bronzas monētas un melnās vīriešu bizes, kuras nēsāja līdz XX gadsimta 20. gadiem, kas vēlāk tika aizliegtas un publiski nogrieztas tiem, kas to neievēroja. Jāuzsver arī darba kolorīts - īpaši smalkie melnie toņi, dažādu materiālu struktūra, greznie izšuvumi un aristokrātiskā sarkano un zeltīto toņu gamma, bez kurām nav iedomājams neviens ķīniešu interjers vai priekšmets. Tekstilmozaīkas tehnikā darinātais darbs ir lieliska interpretācijas atklātnīte Laika, Vietas un Tradīcijas mijiedarbībai.
Paši pasaules atvērtībā
Kreativitāte, sapludināta ar jaunām tehnoloģijām, tikai padziļina mākslinieciskās pašizteiksmes robežas, ļauj māksliniekiem ātrāk un kvalitatīvāk īstenot savas idejas. Bet jaunās tehnoloģijas nedrīkstētu aizstāt tikai ar to praktisku pielietošanu - joprojām jebkurā rūpniecībā svarīgākais ir ideja, koncepts. Latvijas tekstilmākslinieki veiksmīgi apguvuši arī pasaules novitāti - digitālās stelles. Izstādē aplūkojami arī sietspiedes un fotoapdrukas tehnikās darinātie darbi. Blakus tiem kā mākslinieciskā augstvērtīguma etalons jāizceļ Ievas Krūmiņas gobelēns Viator. Var tikai apbrīnot mākslinieces darba spējas un pacietību, diegu pa diegam klasiskā gobelēna tehnikā izaužot tik emocionāli un filozofiski blīvu darbu, vēlreiz apliecinot klasiskā gobelēna pārākumu un karaliskumu citu tehniku vidū. Darbs, darīts no sirds un ar pārliecību, atmaksājas. Izstādē ir aplūkojams arī Ievas Krūmiņas autortehnikā darināts darbs Integrācija, kas autorei atnesa 5.Korejas biennāles speciālo balvu šķiedras mākslā.
Latvijas tekstilmāksla šobrīd varbūt tieši kā nekad iet kopsolī ar pasaules tekstilmākslas tendencēm. Tekstilmākslas situācija patlaban Latvijā ir pozitīva un virzīta uz progresu. Tā spēj pielāgoties, reizē arī uzņemot novitātes, kas dominē pasaules mākslas procesos. Arī jaunie tekstilmākslinieki ģenerē savas idejas, piedāvājot aizvien dziļākus konceptus, domājot arī par menedžmentu un to, kā realizēt savu ideju rūpnieciskajā dizainā. Ja runājam par jaunajiem māksliniekiem, var teikt, ka tieši jaunie mākslinieki aizvien vairāk pievēršas tekstilam kā dizaina jomai, piedaloties dažāda veida semināros un apmaiņas programmās, kā arī dažādās ar dizainu saistītās starptautiskās izstādēs. Savdabīgi ir arī tas, ka laikā, kad Latvijas tekstilmāksliniekiem varbūt nav tik plašu iespēju moderno tehnoloģiju izmantošanā, viņi to kompensē ar savu talantu un idejas realizēšanu neatkārtojamos artefaktos. Moderns tekstils nozīmē atvērtu pieeju citu tautu, kultūru un identitāšu mākslinieciskām idejām un tradīcijām, saglabājot savas. Tas ir viens no būtiskākajiem aspektiem, kā nezaudēt savu tradīciju skolu, bet simboliski piebūvēt tai jaunas, citu tradīciju «filiāles». Padomju laikos Latvijas tekstilmāksla bija izteikti dekoratīva un nacionālas toņu gammas caurstrāvota (izņēmums ir Edītes Pauls-Vīgneres eksperimenti krāsu un šķiedru variēšanā), bet, sākoties atmodas laikam, Latvijas tekstilmāksla iegūst starptautisku, aktīvāku, eksperimentālāku un emocionāli individuālāku raksturu.