Latvijā Lū lasītāju sirdis iekaroja ar romānu Naivi. Super 2005. gadā un pērn savu panākumu gājienu turpināja ar grāmatu Doplers par vīrieti, kurš pamet ģimeni un dodas dzīvot mežā. Tagad latviski izdošanai tiek gatavots Lū romāns Mulejs, kas ir par meiteni, kura, zaudējusi ģimeni, mēģina izdarīt pašnāvību. Pats Lū to uzskata par mēģinājumu demistificēt pašnāvību jauniešu acīs: «Es gribēju rakstīt par pašnāvību bez ierastās bijības pret to, brutālāk, nekaunīgākā veidā.»
Vai esat domājis, kāpēc jūsu romāniem ir lieli panākumi?
Tas ir grūts jautājums. Man ir aizdomas, ka tas ir nopietnības dēļ, kas ir kombinēta ar ļoti vieglu toni, humoru un ironiju, kas nav skarba, bet silta (iesmejas) un neatgrūž cilvēkus. Taču es nekad nedomāju par lasītājiem, kad rakstu. Es tikai rakstu.
Vai pagāja ilgs laiks, līdz jūs atradāt savu literāro valodu?
Es rakstīju dienasgrāmatu apmēram no 17 līdz 21 gada vecumam. Rakstīju ļoti daudz - vairākus tūkstošus lappušu par visu iespējamo - lietām, kas nodarbināja manas domas, par grāmatām un filmām utt. Tas bija treniņš rakstīšanā. Kad es pēc tam sāku rakstīt romānu, bija ļoti viegli, jo valoda un tonis, un temperatūra valodā jau bija iedibināta. Un es joprojām tā rakstu.
Vai norvēģu izglītības sistēma stingri sargā pareizrakstības normas?
Tai ir ļoti liberāla attieksme. Ir vairākas rakstības normas. Norvēģijā nav noteikta viena «Oksfordas angļu» valoda. Ir svarīgi par valodu domāt, taču es to daru intuitīvi, nevis akadēmiskā līmenī. Es domāju par skaņām, ritmiem, intervāliem. Piemēram, esmu kritizēts par nepareizu komatu lietošanu. Manuprāt, ja tu raksti romānu, tu pats nosaki noteikumus un izdomā, kāda būs tava valoda. Tu liec komatus, kur tos vēlies likt. Manuprāt, tā ir absurda kritika.
Jūs lielākoties rakstāt par diezgan vientuļiem un nesaprastiem cilvēkiem. Kāpēc izvēlaties tādus personāžus? Vai jūs identificējaties ar tādiem cilvēkiem?
Ir garlaicīgi rakstīt par cilvēkiem, kuriem ir labi. Es bieži izvēlos tēlus, kas ir turbulentā savas dzīves periodā, pārmaiņu laikā. Gandrīz katra dzīvē ir nestabils periods, un cilvēki uz to reaģē dažādi - vienam rodas nepieciešamība pēc psihologa, cits sāk dzert, trešais dodas ceļojumā, vēl kāds pamet sabiedrību. Es bieži domāju par to, ka cilvēks ir iracionāla būtne, kurai nav kontroles. Mēs domājam, ka mums ir lielāka kontrole, nekā mums patiesībā ir. Bet mēs esam dzīvnieki, kas dzīvo pašu izveidotā racionalitātes burbulī. Kad es saņemu jautājumu, vai mani tēli ir garīgi slimi, es atbildu, ka, šķiet, - nav. Tie vienkārši ir nedaudz izsisti no līdzsvara. Normalitātes reģistrs ir daudz plašāks, nekā daudzi uzskata.
Nesen BBC portālā savos iespaidos dalījās dažādi cilvēki, kas dzīvo ārzemēs. Atmiņā palicis kāds itālis, kurš dzīvo Zviedrijā un nespēj to pieņemt, jo, viņaprāt, tur valsts ir kā reliģija. Vai ko tādu var teikt arī par Norvēģiju?
Zināmā mērā, bet es uzskatu, ka tieši šajā jautājumā starp Norvēģiju un Zviedriju ir diezgan liela atšķirība. Man liekas, ka zviedri lielākā mērā pieņem, ka valsts ir lielais brālis, kas diktē noteikumus. Un, ja valsts kaut ko ir izlēmusi, tad tam arī seko - neiet pāri ielai pie sarkanās gaismas, neatstāj motoru ieslēgtu tukšgaitā utt. Zviedrija, man šķiet, ir vairāk pārraudzīta nekā Norvēģija. Manuprāt, tas izriet no tā, ka mēs tradicionāli esam bijuši pakļauti Dānijai un vēlāk Zviedrijai. Vēsturiski esam bijuši vājā, opozicionārā puse. Tagad mums pēkšņi uzradusies nauda un mēs funkcionējam ļoti modernā līmenī ar vienlīdzību, brīvību utt. Kas attiecas uz valsts noteikumiem - mēs tos akceptējam daudz mazāk nekā zviedri. Mums vairāk piemīt kovboju mentalitāte. Lai ir noteikumi, bet mēs darām, kā gribam, - runājam pa mobilo tālruni mašīnā, ejam pāri ielai pie sarkanās gaismas utt. Protams, arī Norvēģijā ir ļoti spēcīga valsts, un, manuprāt, mēs esam diezgan pieraduši pie aizliegumiem un rīkojumiem. Smēķēšanas aizliegums vai noteikums, ka visiem bērniem, braucot ar velosipēdu, ir jābūt ķiverei, Norvēģijā tiek pieņemts daudz lielākā mērā, nekā tas tiktu pieņemts Francijā un Itālijā, - taču ne tik lielā mērā kā Zviedrijā.
Kādēļ, jūsuprāt, norvēģi ir tik lojāli valstij?
Man šķiet, tas ir saistīts ar to, kā ir attīstījusies sociāldemokrātija. Tas bija gandrīz totāls veiksmes stāsts. Pēc kara Darba partija - sociāldemokrāti - ļoti ilgi bija varas pozīcijās, un, iespējams, daudzi joprojām jūt, ka tas bija sākums modernajai Norvēģijai. Valsts ir darījusi daudz laba, izskauzdama relatīvo nabadzību, kādā norvēģi dzīvoja pirmskara gados un agrāk, - ieviesusi labklājības un veselības aizsardzības sistēmu. Daudzi atzīst, ka valsts ir darījusi mūs par bagātu un labi funkcionējošu sabiedrību, un attiecīgi mēs esam pieraduši, ka lēmumi, kas nāk no valsts, ir pārdomāti. Attiecīgi mēs pieņemam daudz no tā, ko dara valsts. Labs piemērs - tiesa, tas varbūt nebija tikai Norvēģijā - bija pērn, kad pasauli piemeklēja cūku gripa. Visiem ieteica vakcinēties, un cilvēki, paļaudamies uz Veselības aizsardzības ministriju, arī gāja vakcinēties. To darīja gandrīz visi, lai arī tas nebija obligāts rīkojums. Taču bija stingrs ieteikums, un norvēģi tādiem uzticas. Pēc tam izrādījās, ka vakcinācija bija pilnīgi bez pamata, turklāt nelielam skaitam pat radās neārstējami veselības sarežģījumi. Piemēram, visai daudzi bērni saslima ar narkolepsiju. Tādas lietas notiek, ja cilvēki uzticas valstij tik lielā mērā kā norvēģi.
Vai, jūsuprāt, Norvēģijas panākumu atslēga ir uzticība valstij?
Meklējot Norvēģijas stabilitātes atslēgu, ir bijis mēģinājums veidot sabiedrību, kurā vienlīdzība ir ļoti būtisks moto. Līdz tam vienmēr bijušas lielas šķiriskās atšķirības. Visas tās struktūras, kas agrāk veidoja atšķirības un iznīcināja daudzas dzīves, tagad ir likvidētas, un vismaz sākumpozīcijā cilvēkiem ir vienlīdzīgas iespējas. Tas attiecas uz visu - algu politiku, nodarbinātības politiku, bezdarba pabalstu, dalību arodbiedrībās, bezmaksas veselības pabalstu slimības gadījumos. Protams, tā noticis ne jau tikai Norvēģijā, arī citās valstīs, bet Norvēģija to sāka relatīvi agri. Tika ieviestas māmiņu un tēvu algas. Sakārtojot visas šīs lietas, ir pierādījies, ka cilvēki kļūst apmierinātāki ar dzīvi. Jā, manuprāt, norvēģiem ir paļāvība, ka valsts zina, ko dara. Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš Norvēģijā tika apspiestas lielas cilvēku grupas, kā tas notika, piemēram, PSRS vai Ķīnā, kur ir liels pamats būt skeptiskam pret varu. Norvēģijā un arī Zviedrijā cilvēki domā, ka ir maz iemeslu būt skeptiskam pret varu, jo vara ir kaut kas labs. Tā, manuprāt, ir skandināvu mentalitātes izpratnes atslēga. Interesanti, ka pat Norvēģijas pazīstamākais miljardieris ir sociāldemokrāts.
Vai norvēģiem joprojām ir dzīva vēsturiskā atmiņa, ka vēl samērā nesen Norvēģija nebija labklājības valsts?
Jaunā paaudze to varbūt saprot ar prātu, bet ne ar jūtām. Tikai pirms 15-20 gadiem vēl nebija akceptēts izrādīt bagātību. Cilvēki, protams, drīkstēja būt bagāti, bet viņiem vajadzēja izskatīties un uzvesties tāpat kā citiem. Bet pēc naftas bagātības un biznesa veiksmes stāstiem 90. gados ir kļuvis leģitīmi būt bagātam, miljonāram, miljardierim un to neslēpt. Vecā sociāldemokrātija mēģināja noturēt vienlīdzību vismaz ārēji, bet tagad sabiedrībā parādās arvien vairāk atšķirību.
Vai, jūsuprāt, pēckara ekonomiskā vienprātība Norvēģijā ir beigusies?
Jaunā paaudze uztver bagātību pašsaprotami. Agrāk bija uzdevums nodrošināt vienlīdzību attiecībā uz darba tiesībām un veselības aizsardzību. Tagad tā sen jau nodrošināta. Manuprāt, arī Darba partijas fokuss tagad ir virzīts uz materiālo labklājību, jo nemateriālā labklājība, tas ir, sociālā drošība, ir nodrošināta. Tagad vēlmes grozās ap daudz egoistiskākiem projektiem - lielāka māja, vairākas automašīnas, vēl viena lauku māja, lielāka laiva. Agrāk kaut kas tāds bija neiedomājams, bet šodien tās ir leģitīmas prasības. Manuprāt, norvēģu sabiedrība ir gājusi materiālā egoisma virzienā.
Vai Norvēģija ir mainījusies pēc pērnās vasaras Ūteijas slaktiņa?
Es neuzskatu, ka cilvēku attieksme pret varu vai ikdienas uztvere būtu būtiski mainījusies. Man liekas, ka vairākums cilvēku uzskata, ka tas bija slima cilvēka gājiens, pret kādu nekad nevar nodrošināties simtprocentīgi. Es domāju, ka vairākums klusībā pieņem, ka tā ir cena, kas jāmaksā par atvērtu sabiedrību, taču nedomāju, ka cilvēki ir kļuvuši nervozāki, piemēram, atrodoties pilsētā. Esmu lasījis ārzemju presē, ka «Norvēģija ir zaudējusi savu nevainību», un daļēji tam piekrītu, jo mēs esam pasargāta un labticīga tauta, savā ziņā naivi cilvēki. Mēs neesam pieraduši pie nepastarpinātas vardarbības un agresijas. Ne visi pat slēdz ārdurvis. Manuprāt, neomulības sajūta būtu daudz lielāka, ja būtu notikusi kāda ārvalstu grupējuma agresija. Bet Breivīks vienkārši tiek uzskatīts par pilnīgi slimu cilvēku. To, vai viņš ir pieskaitāms vai ne, mēs nezinām, un tas galu galā ir akadēmisks un tehnisks jautājums. Galvenais, ka viņš ir arestēts, un nav daudz tādu, kam ir līdzīgi uzskati un spēja rīkoties. Es neuzskatu, ka Norvēģija ir mainījusies kā sabiedrība. Mēs, protams, mēģinām saprast, kas ir noticis, bet es nedomāju, ka to jelkad varēs saprast racionālā līmenī.
Jūs sakāt, ka Breivīku nevar saprast racionālā līmenī, bet vai viņu var uztvert kā slimu indikāciju par Norvēģijas sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām?
Esmu par to nedaudz domājis. Var jau teikt, ka, tāpat kā citās sabiedrībās - Dānijā, Zviedrijā un noteikti arī Latvijā -, arī Norvēģijā ir zināmas bailes no svešiniekiem. Tās lielākā vai mazākā mērā ir visos cilvēkos un arī politiķos. Taču esmu lasījis tā dēvēto Breivīka manifestu, un tas ir viens no dīvainākajiem tekstiem, ko jelkad esmu redzējis. Ja es būtu radījis tādu fiktīvu tēlu, cilvēki tam nekad nenoticētu. Tas ir tik ekstrēmi. Protams, viņš ir kontaktā ar zināmiem uzskatiem sabiedrībā, bet viņš ir tūkstošreiz pārspīlētāks. Es nespēju viņu redzēt kā simptomu norvēģu bailēm no svešiniekiem. Bailes un ziņkāre, un nepieciešamība pasargāt sevi no svešiniekiem ir daudzās kultūrās, un tas nav dīvaini. Taču ir neaptverami ekstrēmi uzskatīt, ka jānogalina vai jādeportē, teiksim, visi ebreji vai musulmaņi.
Vai sākotnēji jūs rakstījāt par cilvēkiem, kuri, brīvi no valsts atjaunotnes uzdevuma, dzīvo labklājībā un vairs nezina, ko darīt?
Mani pirmie trīs romāni bija par jauniešiem labi funkcionējošajā Norvēģijā 90. gados, par jautājumu, ko darīt, kad viss funkcionē un nav nekādu konfliktu. Šodien mani mazāk nodarbina šis jautājums, lai arī es uzskatu, ka tas ir aktuāls, jo mēs dzīvojam mierīgā periodā vienā no drošākajām pasaules valstīm, kas turklāt ir bagāta. Tas ir atļāvis cilvēkiem būt jauniem ļoti ilgi, izvairīties no pieauguša cilvēka atbildības pat pēc 30 gadu vecuma. Turpretim pirms pāris paaudzēm cilvēks bija pieaudzis jau 15 gadu vecumā, kad viņam vajadzēja uzņemties atbildību par savu iztiku utt. Šodien tu tiec pieskatīts tik lielā mērā, ka tas var pārvērsties pasivitātē. Manās grāmatās, protams, var nolasīties drošās labklājības valsts kritika un ilgas pēc personīgās iniciatīvas, kas faktiski nav vajadzīga sabiedrībā, kur viss funkcionē. Tu nekad nevari izkrist no sabiedrības, jo tevi vienmēr noturēs. Tāda ir Norvēģija. Es, protams, nevienam nevēlu izkrist no sabiedrības, taču man ir tuva doma par paša atbildību par savu attīstību, kas, iespējams, ir amerikāniska ideja. Būt pašam savas laimes kalējam dod ļoti daudz enerģijas, labā nozīmē velnišķīgas enerģijas. Tās, manuprāt, nedaudz pietrūkst Skandināvijā.
Neraugoties uz krīzi?
Mēs to tikpat kā nemanām. Mājokļu cenas ceļas, bezdarbs ir gandrīz visu laiku zemākajā līmenī, algas un cenas kāpj, bankas apgalvo, ka izaugsme turpināsies. Pēdējā laikā gan premjers Jenss Stoltenbergs ir brīdinājis cilvēkus nepaļauties uz domu, ka krīze nenonāks līdz Norvēģijai, bet līdz šim cilvēki tam nav noticējuši.
Vai Norvēģija līdz dzimumu līdztiesībai ir nonākusi bez neirozēm? Vai norvēģu vīrietis mierīgi ir pieņēmis moderno vīrieša lomu?
Manuprāt, ir bijis daudz frustrācijas. Tiesa, tagad vairs ne. Taču, kad 70. gados līdztiesības cīņa sākās, man liekas, daudzi vīrieši bija ļoti frustrēti, jo jaunā vīriešu loma - atvērtība, jūtība, aiziešana no patriarhālā modeļa - bija ļoti mulsinoša, jo nebija nekādu piemēru, kam sekot. Šodien vairākumam vīriešu manā vecumā ir pilnīgi pašsaprotami, ka mājas darbi nav ekskluzīva sieviešu joma, - mēs labojam, cepam maizi, pieskatām bērnus, liekam mazgāt veļu utt. Taču tai pašā laikā var novērot, ka pēdējos gados norvēģu vīrieši ārprāta tempos un par milzu naudu pērk sporta ekipējumu - slēpes, krosenes, velosipēdus. Varbūt tas ir nepareizs pieņēmums, bet man liekas, ka tas ir tāpēc, ka vīrieši vēlas sev telpu, kas piederētu tikai viņiem. Agrāk šī telpa bija - vīrs varēja iet uz krogu iedzert aliņu, neko nepasakot sievai. Šodien tas ir neiedomājami. Nesen New York Times lasīju par tādu jaunu modi, ko sauc par mancave jeb vīriešu alu, respektīvi, pārdodot mājas vai dzīvokļus, tiek piedāvāta arī vīriešu ala - telpa, piemēram, pagrabā, kur sievietei nav pieejas, un vīrietis tur var darīt, ko vēlas: skatīties televizoru, ierīkot bāru, nodarboties ar vaļaspriekiem utt. Manuprāt, Norvēģijā un Skandināvijā ir apspiestas ilgas pēc tradicionālām vīriešu lietām. Es pats esmu ļoti jauks un uzmanīgs [ģimenes tēvs], taču es braucu ar velosipēdu un skrienu krosu mežā (iesmejas).