Lai ārstētu bērnu, prasa notāra parakstu

Neredzu visu rakstu, bet pēc Dienas mājaslapā redzamā ievada spriežot - pilnīgi pareizi, ka slimnīca prasa oficiālu vecāku piekrišanu! Tā jau tikai padumjajā Latvijā pierasts, ka visi radinieki krustu šķērsu var staigāt pa slimnīcu, izprašņāt slimnieka datus, zvanīt un noskaidrot visu kaut vai pa telefonu utt. Civilizētajā pasaulē tas ir kaut kas neiedomājams. Kas attiecas uz bērniem, informācija ir absolūti konfidenciāla, to var saņemt tikai bērna vecāki (vai oficiālie aizbildņi, ja vecāku nav), kā arī lēmumu par izmeklējumiem, ārstēšanu drīkst pieņemt tikai vecāki, nevis vectētiņi, vecmāmiņas, krustmātes, lielās māsas, brāļi un kaimiņi. Cilvēkiem Latvijā baigi augstās prasības - gatavi mediķus tiesā iesūdzēt par jebko, bet nesaprot, ka ar tādām ambīcijām un attieksmi arī no pacienta puses tiks prasīta vienmēr visaugstākā, juridiski pareizi noformēta atbildība. ASV un R-Eiropas medicīnā tikai tā arī notiek. Ja vecmāmiņa pieteiks izmeklējumu bērnam, bet pēkšņi vecākiem šķitīs, ka tas nemaz nav vajadzīgs, viņi iesūdzēs mediķus tiesā vai vismaz izvazās pa medijiem, kā varēja bez vecāku piekrišanas kaut ko izmeklēt. Tā jau arī kāds maniaks var paķert pagalmā bērnu aiz rokas, ievest slimnīcā, stādīties priekšā kā vectēvs un pieteikt bērnam izmeklējumu - kā mediķi var zināt, vai tas ir ar vecāku piekrišanu un kas ir šis radinieks patiesībā? Tāpēc formalitātes nav vienkārši formalitātes, bet loģiska prasība. Bankā arī neviens nedod kredītu vecmāmiņai tikai tāpēc, ka viņa ir kredītņēmēju māte/radiniece. Bet slimnīcā nez kāpēc iedomājas, ka var ierasties un paģērēt, lai kaut ko dod bez dokumentiem. Tāpē