Iepazīst Latviju
Projekta No ģimenes līdz ģimenei ietvaros Irina Čžou organizē Ukrainas bērnu ierašanos Latvijā un aptuveni mēnesi ilgu uzturēšanos mūsu valsts ģimenēs. Irina stāsta, ka «decembrī Latvijā ieradās jau septītā grupa ar bērniem no karadarbības piemeklētajām Ukrainas teritorijām un projektu plānots turpināt arī nākamgad».
«Uzturēšanās Latvijas ģimenēs paredzēta bērniem, kuri cietuši karadarbībā Ukrainas austrumos,» skaidro I. Čžou un turpina: «Vienā grupā parasti ir 15 skolas vecuma bērnu. Mēneša laikā Latvijā bērni iepazīst mūsu valsts dabu, vēsturi un kultūru. Braucam ar zirgiem, dodamies uz saimniecību Rakši, kur bērni var aplūkot kamieļus. Apmeklējam observatoriju, kur skatāmies zvaigznes. Programma ir plaša. Bērni dzīvo ģimenēs, kuras par viņiem rūpējas kā par savējiem. Mēs cenšamies bērnus ne tikai izklaidēt, bet arī radīt priekšstatu par Latviju, par to, ka iespējama dzīve bez kara.»
Izmainīja dzīvi
Stāstot par to, kā sākusi organizēt Ukrainas bērnu viesošanos Latvijā, Irina atceras: «Mēs ar vīru savā ģimenē gribējām uzņemt vienu bērnu no Ukrainas militārajā konfliktā iesaistītā reģiona, bet sapratām, ka vienu bērnu uz Latviju neviens nevedīs, tāpēc nolēmām organizēt Ukrainas bērnu grupas.»
Enerģiskā sieviete stāsta, ka pirms dažiem gadiem viņas ikdiena bijusi gluži citāda. «Strādāju biznesa jomā par personāla vadītāju un nedomāju, ka dzīve mainīsies. Tomēr, kad man piedzima pirmais bērns, es aizdomājos par bērniem, kuri dzīvo bērnunamos. Līdz ar pašas bērna piedzimšanu manī pamodās sāpe par tiem bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes. Laika gaitā šī sāpe manī kļuva aizvien spēcīgāka.» Kad Irina pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezusies darbavietā, secinājusi, ka vēlas dzīvē ieviest pārmaiņas.
«Sapratu, ka gribu palīdzēt bērniem bāreņiem. Ticu, ka ikviens cilvēk ienāk šajā pasaulē ar konkrētu mērķi. Ticu, ka ikvienam ir savs aicinājums. Senāk es domāju, ka mans mērķis ir dziedāt, būt uz skatuves, jo man ir laba muzikālā dzirde un laba balss. Dzīves gaitā sapratu, ka cilvēka aicinājums nav atrasties tur, kur ir slava, kur ir aplausi, kur esi uzmanības centrā, bet aicinājums ir būt tur, kur ir tava sāpe, pie tiem, kam cilvēks nevar vienaldzīgi paiet garām. Es sapratu, ka mana sāpe ir bērni bāreņi.»
No ierastās darbavietas Irina gan šķirās tikai pēc vairākus mēnešus ilgām pārdomām un situācijas vairākkārtējas apspriešanas ar vīru. «Man bija tiešām ļoti labs darbs. Turklāt darba gaitā es biju ieguvusi gan kolēģu, gan vadības uzticēšanos, atmosfēra darbavietā bija silta un komfortabla. Mani bija bail - ja no šī darba aiziešu, tad jaunu darbu, kurā atkal jutīšos tikpat komfortabli, varu arī neatrast,» atceras organizācijas Alianse Latvija bez bāreņiem vadītāja un uzsver: «Tomēr es sapratu, labāk lai man jānožēlo lēmums, ka esmu no darba aizgājusi un mēģinājusi dzīvi mainīt, nekā tas, ka esmu domājusi par pārmaiņām, bet neesmu tās īstenojusi, jo, ja es neko savā dzīvē nemainīšu, nožēlošu jebkurā gadījumā.»
Ģimenes piesakās pašas
Pievēršoties rūpēm par bāreņiem, Irina iepazinusies ar organizācijas Alianse Ukraina bez bāreņiem pārstāvjiem. Viņa pievērsusies Ukrainas bērnu atbalstam, jo šo valsti skāris militārs konflikts. «Jebkuras valsts, kurā notiek karš, bērniem jāpalīdz. Ja Ukrainas vietā būtu cita valsts, kuras teritorijā norit militārs konflikts, tad es pievērstu uzmanību bērniem šai, citā, valstī,» skaidro labdarības projekta organizētāja, gan neslēpjot, ka būtiski ir gan tas, ka Ukraina ģeogrāfiski nav pārāk tālu no Latvijas, gan tas, ka «cilvēki Ukrainā pēc mentalitātes ir līdzīgi cilvēkiem Latvijā».
Atrast bērnus, kuri dodas uz Latviju, palīdz Irinas sadarbības partneri Ukrainā. «Nevar noliegt, pārbaude ir nepieciešama, jo var gadīties, ka Ukrainas iedzīvotāji, kuri nemaz nav cietuši karadarbībā, vēlas atsūtīt bērnus uz Latviju, tā sakot, brīvdienās, bet mēs gribam atbalstīt tos bērnus, kuriem tiešām vajadzīga palīdzība,» izklāsta atbalsta organizētāja.
Latvijā Irina kopā ar saviem brīvprātīgajiem palīgiem apzina ģimenes, kuras ir gatavas uzņemt bērnu no Ukrainas. Projektam attīstoties, tajā iesaistījušās vairāk nekā 60 ģimeņu. «Sākumā tā nebija, bet tagad ģimenes jau piesakās pašas. Mēs katru ģimeni izvērtējam. Skatāmies, vai ģimenei ir pozitīva motivācija tam, kāpēc tā grib uzņemt Ukrainas bērnu. Raugāmies, lai bērniem būtu komfortabli apstākļi. Es nedomāju, ka vajadzīgs mājoklis ar eiroremontu, tomēr normāli apstākļi ir nepieciešami, jo pagrabos bērni jau dzīvojuši Ukrainā,» skaidro I. Čžou un mudina ņemt vērā: «Apstākļi cilvēkiem Ukrainā, karadarbības piemeklētajās teritorijās, ir ļoti smagi.»
Kamēr bērni viesojas Latvijā, tikmēr Irinas organizācijas sadarbības partneri Ukrainā cenšas pēc iespējas uzlabot dzīves apstākļus bērnu ģimenēm, lai jaunās paaudzes pārstāvji atgrieztos labākā vidē nekā tā, no kuras viņi devās uz Latviju.
Iemācās runāt mierīgi
Atbildot uz jautājumu, kas, organizējot Ukrainas bērnu viesošanos Latvijā, viņu patīkami pārsteidz, Irina uzsver divus pozitīvus iespaidus. Pirmkārt, «patīkami pārsteidz bērnu emocijas, tas, ka redzu - viņi Latvijā jūtas laimīgi, un vispatīkamākais ir, ka viņi pēc atgriešanās Ukrainā raksta man un stāsta, ka Latvijā apguvuši kaut ko labu, ko aizvest uz savām mājām. Bija gadījums - bērns nāca no ģimenes, kurā vecāki runā, paceļot balsi un kliedzot. Bērns Latvijā dzīvoja ģimenē, kurā cilvēki sarunājas mierīgi, bez kliegšanas. Kad bērns atgriezās Ukrainā, viņš bija apguvis prasmi runāt rāmi un mammai jautāja: «Mamma, kāpēc tu klaigā? Es gan neklaigāju.» Tad arī mamma aizdomājās - varbūt tiešām jārunā mierīgi,» stāsta organizācijas Alianses Latvija bez bāreņiem vadītāja.
Otrkārt, Irinu ļoti patīkami pārsteidz uzņēmumu, iestāžu un organizāciju atsaucība. «Man radies iespaids, ka Latvijā ir ļoti atsaucīga sabiedrība. Kopumā projektam ir aptuveni 30 atbalstītāju. Īpaši gribu pieminēt starptautisko pārvadājumu kompāniju EcoLines, kas bez maksas pārvadā mūsu projekta grupas ceļā Ukraina-Latvija, aģentūru Public ID, kas nodrošina sabiedrības informēšanu, un tūrisma firmu Impro ceļojumi, kas bez maksas dod autobusus, lai mēs ar Ukrainas bērniem varētu braukt Latvijas iepazīšanas ekskursijās. Turklāt mums ir vēl daudz citu lielisku atbalstītāju,» priecājas I. Čžou.
Nekādas politikas
Savukārt vilšanos Irinai rada tas, ka ir cilvēki, kas šķiro bērnus pēc vecāku politiskās pārliecības. Bijis gadījums, kad ģimene teikusi: «Mēs pieņemsim tikai proukrainiskas vides bērnu.» Cita ģimene sacījusi: «Pieņemsim tikai prokremliski noskaņotu vecāku bērnu.» «Abām ģimenēm mēs atteicām bērnu uzņemšanu. Mums visi karadarbību piedzīvojušie bērni ir vienādi, un pieaugušajiem Latvijā nav tiesību jautāt bērnam, vai viņš aug prokremliski vai proukrainiski noskaņotā ģimenē,» ir pārliecināta Irina.