Albuma pirmais gabals Uguns mūzika I sākas ar elektroakustisku ievadu, kas vēstī, ka šis nebūs tikai skrējiens cauri Līgo dziesmu piedāvājumam, kā pie ugunskura atceroties zināmākās dziesmas vai dižojoties ar mazpazīstamu senču dziedampantiņu zināšanu, bet izteikti mūsdienīgs tautas mūzikas albums, kuru kā muzikālu piedzīvojumu baudīt arī citos dzīves mirkļos, kad Līgo svētku kalendāra lapiņa sen noplēsta un vēju aiznesta. Turpmākās četrdaļīgās uvertīras tēmas ar akcentiem uz koklēm un baznīcu zvaniem pāraug noslēdzošajā, kur valda dūdas un kas himniskuma ziņā stāv līdzās Queen izpildītajai God Save The Queen. Tūliņ jāpiebilst, ka Karsta bija Jāņu nakte jāklausās pienācīgā skaļumā un uz jaudīgas aparatūras vai automašīnas audiosistēmā, jo, klusi grabināts no stūrī aizmirsta pārnēsājamā muzikālā centra skaļrunīšiem, tas klausītāju nesasniegs. Ne mazāk episks par ievadu ir šamaniski meditatīvais Tūlīt būs, kura autori ir gandrīz visi albumā iesaistītie mūziķi - Ainis Zavackis (bungas un perkusijas), vokālā grupa Teria, Valters Pūce (čells), Rūta Muktupāvela (balss), albuma producents un visu albuma dziesmu tekstu un mūzikas aranžētājs, kompilētājs, pieaudzētājs, apstrādātājs un papildinātājs Valdis Muktupāvels (balss, kokles, somas stabules, koka stabule, birbīne, vargāns, akordeons, dūkurs) un Uģis Prauliņš (balss un taustiņinstrumenti). Albuma instrumentālie gabali, no kuriem divi nodēvēti par uguns mūziku, perfekti piestāv kā skaņas celiņš nemitīgi mainīgajam ugunskuram, kas nedrīkst nodzist ne uz mirkli, un ilgstošu lūkošanos tajā kā pilnvērtīgu nodarbošanos neapstrīdēs neviens līgotājs, pat par spīti tam, ka apkārt valda līgavu meklēšanas kaislības vai pat papardes ziedu pļaušanas sacensības. Aizkustinošs un tiešs meitenes pavešanas rituāls dziesmā Līgo solis ieintriģē gan muzikāli, gan jau ar pirmajām rindām: «Maza maza meitiņa, īsa īsa klietiņa/Atļauj man tevi pavadīt!»
Veidotāji apzināti izvairījušies no vārdu salikuma «tautas dziesmas» un albumā iekļautās lielākoties pazīstamās (ja ne pēc melodijas, tad vismaz pēc vārdiem) dēvē par «cilvēku dziesmām», jo kāds no viņiem reiz tās ir sacerējis, kaut arī laika gaitā, mutvārdos ceļojot no dziedātāja pie dziedātāja, tās pakāpeniski mainījušās un arī šajā albumā ieskanas pa jaunam, jo šim mantojumam nav standartu, kuru izmantošanu vai grozīšanu sargā autortiesības. Tāpēc, palūkojoties aiz kalniņa, kur dūmi kūp, mēs uzzinām, ka alutiņu dara Jāņa tēvs, nevis seskis kopā ar savu uzticamo palīgu krupīti, kuram no smagās ūdens nešanas muguriņa sakumpusi. Un alutiņš noder ne vien vīriem, lai raisītos valodas un iegailētos acis, uz meičām lūkojoties, bet arī Jānīša līgaviņai, lai viņa maigāk pieglaustos, Jāņu nakti līgojot, jo galu galā, kā vēstī albuma ievadvārdi: «Jāņu laiks ir visjaukākais gan zālei, gan kokam, gan kukainim, kas par cilvēku tiek saukts.»