Vienmēr lieliski kolēģi
Bērnību Elmārs Bergmanis pavadījis Dobeles pusē. «Teikšu godīgi - ar brāli Gunāru augām pieticīgos apstākļos. Tēvs bija krievu gūstā, viņš atgriezās, bet tika notiesāts uz 25 gadiem un nonāca Vorkutā. Mēs, bērni, par tēvu neko nezinājām, tikai nojautām. Māte arī nestāstīja. Bet stipru ietekmi uz mani atstāja mātes brālis, lauksaimniecības speciālists. Viņu gan bieži pārvietoja, nācās mainīt dzīvesvietas, un māte ar vecmāmiņu brauca līdzi. Jau bērnībā ar brāli kļuvām patstāvīgi,» stāsta Elmārs Bergmanis, atceroties, kā mātes brālis viņu «gribējis pataisīt» par lauksaimniecības speciālistu. «Bet es ļoti pretojos. Sāku gan mācīties Kandavas tehnikumā, tomēr ne lauksaimniecība, ne lauki nesaistīja.»
Darba gaitas un arī sportošanu Elmārs Bergmanis uzsācis 1963. gadā Brocēnos cementa un šīfera rūpnīcā. «Brocēnos bija lieliska sporta darba organizatore Guna Graudiņa un Arvīds Arājs - daudzpusīgs sporta spēļu līderis. Viņi kļuva manas autoritātes,» atzīst E. Bergmanis.
Dienestu Kaļiņingradā, artilērijas daļā, kur bijusi iespēja apmeklēt treniņus basketbolā un handbolā, seniors atceras ar pozitīvām emocijām: «Man gāja ļoti labi.» Pēc armijas sācies otrs dzīves posms - 1968. gadā jaunais cilvēks nokļuvis Rīgā, apprecējies. «Man paveicās, darba gaitas uzsāku zeķu fabrikā Aurora, sāku strādāt elektrocehā un satiku lielisku cilvēku - sporta metodiķi, vēlāk ilggadējo sporta nama Aurora direktoru Jāni Ozolu. Es viņu uzskatu par savu darba audzinātāju,» lepojas Elmārs Bergmanis. Tieši Jānis Ozols bijis tas, kurš mudinājis studēt Fiziskās kultūras institūtā. Augstskolu Elmārs pabeidzis. Strādājis sporta biedrībā Daugava par vecāko instruktoru, līdz 1980. gadam spēlējis Rīgas Vagonu rūpnīcas handbola komandā, bijis Latvijas Handbola federācijas loceklis, vairāk nekā 10 gadu - Latvijas Jaunatnes čempionāta handbolā galvenais tiesnesis. «Man visur, gan darba, gan sporta gaitās, bijuši lieliski kolēģi,» uzsver seniors.
Uztur pie gaišām domām
Elmāru Bergmani vienlīdz saistījis arī basketbols. Viņš bijis iniciators Zemgales priekšpilsētas Basketbola veterānu kluba dibināšanai 1997. gadā. «Man bijis liels gods spēlēt kopā ar Latvijas basketbola vecmeistaru Kārli Strēli. Tad arī 2002. gadā Austrālijā Pasaules sporta veterānu 5. sporta spēlēs mūsu komanda kļuva par čempioniem, iegūstot medaļu,» lepojas Elmārs Bergmanis, kurš apbalvots arī ar Latvijas Sporta veterānu savienības goda zīmi.
Jau vairākus gadus pats viņš basketbolu vairs nespēlē. «Tagad gandarījumu sagādā mana vīriešu basketbola veterānu komanda Zemgale. Gan gandarījumu, gan raizes. Vīriem ir pāri 50 gadiem, un man prieks, ka esmu iemantojis šo pieredzējušo vīru cieņu. Tie spēlētāji, kam liels stāžs, ir mani balsti. Zinu, ka nepievils. Bet jaunie gan kādreiz apmāna, neatnāk uz spēlēm, to ļoti pārdzīvoju. Es mīlu precizitāti un cienu cilvēkus, kuri tur vārdu,» saka komandas vadītājs.
Viņš nenoliedz - senioru vecumā nav viegli pielāgoties mūsdienu dzīves ritmam un domāšanai, bet «labs stimuls, kas uztur pie gaišām domām» ir mazdēli: «Divi no trim ļoti nopietni spēlē hokeju. Par viņiem ļoti pārdzīvoju. Uz spēlēm aizeju, skatos un kādreiz pie sevis iedomājos - ne jau visi tie puikas būs lieli meistari hokejā, bet būs ar krampi. Viņi ir ielikti tādos rāmjos, tādā režīmā! Brīžiem pat žēl paliek... Dēls man šajā ziņā ļoti stingrs, pats spēlē hokeju, basketbolu. Kādreiz jau viņam saku, lai tikai nepāršauj pār strīpu. Puiku klātbūtnē gan to nevar teikt, uzskatu - vecvecākiem jauniešu lietās jaukties nevajadzētu, ar saviem bērniem vecākiem jātiek galā pašiem.»
Kārtīga vīra svars
Sportiskā seniora diena parasti sākas agri. Viņš labprāt apmeklē baseinu, patīk spēlēt boulingu, šautriņas pamētāt. Risina krustvārdu mīklas un, protams, nelaiž garām nevienu sporta pārraidi. «Ja ir labs laiks, dienā mēģinu noiet četrus piecus kilometrus. Kustībā ir viss mūsu spēks,» uzskata Elmārs Bergmanis. Viņš neslēpj - pirms vairākiem gadiem bijis jāķeras pie ķermeņa svara samazināšanas. «Man bija gandrīz 100 kilogramu! It kā šķiet - kārtīga vīra svars -, tomēr labi tas nav. Man arī komandā ir vīri ar lielu ķermeņa svaru. Kad prasu, ko vakarā dara, atbild: «Ēdu.» Cits iedzer alu... Un viss! Es mainīju ēšanas režīmu - pēdējā ēdienreize, turklāt minimāla, ir sešos septiņos vakarā. Tā tiku vaļā no astoņiem kilogramiem - tagad man ir 90 kilogramu, un ļoti labi jūtos. Ja gribas ēst, ieēdu augļus, bet nekādā ziņā neko treknu - cūkgaļu, cukuru, sāli no ēdienkartes ārā! Vienkārši jāsaņemas, jo liekais svars ir nepareizas ēšanas rezultāts,» uzskata Elmārs Bergmanis.
Seniors atzīst - gribasspēkam, disciplīnai, arī precizitātei dzīves ritmā ir svarīga nozīme. Bet sports - tā ir dzīvība: «Jo vairāk sportosi, jo vairāk būs arī dzīvesprieka.» Viņš ne mirkli nenožēlo, ka savās sportista gaitās nav sasniedzis diženas uzvaras. Ko gribētu vēl sasniegt vecumdienās? «Kā tie amerikāņi - no rīta pieceļas, nodzied himnu un sāk jaunu dienu. Jā, gribu no rītiem celties, ieslēgt radio, noklausīties himnu un iet - kaut ko darīt, kustēties, kādam palīdzēt,» apņēmības pilns ir E. Bergmanis.