Dzimis laimes krekliņā
Dienas pirmajā pusē skolā valda klusums, tikai no klasēm dzirdamas klavieru skaņas. Nākamās baleta zvaigznes slīpē meistarību, lai pēc gadiem sajūsminātu skatītājus Baltajā namā un pasaulē. Sastaptie zēni un meitenes mani sveicina dzidrās gaišās balsīs. Pēc brīža stāstu Haraldam Ritenbergam savu patīkamo novērojumu par pieklājīgajiem audzēkņiem. Viņš ir gandarīts: «Gadiem ilgi mūsu skola rūpējas par to, lai bērni augtu kā augstas kultūras cilvēki. Skolā tā bija jau manos laikos, un mums to izdodas saglabāt.»
Kā izaug baleta zvaigznes? Haralda Ritenberga dzīves gājumu noteica fakts, ka jau skolas gados labi turējis balsi skolas korī, tāpēc pieteicies konkursam uz vietām zēnu korī Baltajā namā: «Dziedāju kopā ar Juri Kaprāli un Māri Liepu. Dzīvojāmies uz skatuves, aiz kulisēm, balkonos, un Baltais nams mūs uz mūžu saindēja ar savu pasakaino atmosfēru, bet balss lūzums izgaisināja ieceres par dziedātāja karjeru. Taču esmu dzimis laimes krekliņā. Mani uzaicināja uz pārbaudījumiem baletskolā. Tur bija milzīgs konkurss - 12 zēnu uz vienu vietu! Tieši tur mani ievēroja Helēna Tangijeva-Birzniece, kuru mēs skolā saucām par skaisto Helēnu.»
Mūža lielais paldies
Baletdejotāja darbu pēc smaguma mēdz salīdzināt ar ogļraču darbu pazemē - lai gūtu panākumus uz skatuves, nepieciešama liela izturība un mērķtiecība, bet izrādē viss izskatās tik viegls, gaisīgs, skaistai mirāžai līdzīgs. Fiziskais rūdījums jaunajam baleta censonim bija, jo Haris (tā viņu visu mūžu sauc draugi, kolēģi - red.) aizrāvās ar sportu, spēlēja hokeju, futbolu, volejbolu. Nākamais baleta premjers 40. gadu beigās bija pat LPSR jaunatnes izlases hokeja uzbrucējs. Tas netraucēja ne dziedāšanai operas zēnu korī, ne mācībām Horeogrāfijas skolā. Ja grib, visu var paspēt - šai atziņai Ritenbergs palicis uzticīgs joprojām, tomēr, kad bija jāizšķiras, svaru kausi noliecās par labu baletam.
Par savu galveno pedagogu viņš atzīst Helēnu Tangijevu-Birznieci: «Viņai mana mūža lielais paldies. Skaistā Helēna bija izcils pedagogs, personība. Es visu ātri aptvēru un mācījos. Tas man deva pamatu visai dzīvei. Tieši viņa salika mani pārī ar izcilo balerīnu Veltu Vilciņu (abi kļuva par starptautiski pazīstamāko latviešu baleta pāri 50.-70. gados - red.). Esmu dejojis ar daudzām izcilām latviešu un pasaules baleta prīmām, bet ar Vilciņu nodejoju lielāko daļu sava radošā mūža. Viesizrādēs uzstājāmies gandrīz visos kontinentos, vienīgi Antarktīdā un Austrālijā nedejojām!»
Tikai neapstāties
Haralds Ritenbergs strādāja aizrautīgi, viņš bija skatītāju, it īpaši meiteņu, dievināts elks un pielūgsmes objekts. Popularitāte vēl vairāk pieauga pēc piedalīšanās filmās Šķēps un roze, Nauris un Vella kalpu dialoģijā. Tagad, kad gadi jau aizkāpuši pāri 80. slieksnim, Ritenbergs uzskata, ka galvenais ir atrasties ierindā. Aizvadījis spožu baleta mākslinieka mūžu, viņš palika mākslas dzīves apritē, 1978. gadā uzņemoties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas direktora pienākumus. Ne tāpēc, ka izjuta sevī īpašu pedagoga talantu, bet lai nebūtu jāšķiras no baleta pasaules. Pats izgājis cauri baleta diplomātijai, viņš ilgus gadus nesatricināmi stāvēja pie skolas vadības stūres, bet kopš 2008. gada šeit pilda mākslinieciskā vadītāja pienākumus. Direktora pienākumus skolā tagad veic dzīvesbiedre un ilggadējā kolēģe Inese Apine.
Par Haraldu Ritenbergu nevar pateikt - sirmais pensionārs. Sirms ir, bet pensionāram maz līdzīgs - stalts, smaidīgs, sīksts, pa reizei nepieciešamības gadījumā vēl aizvieto kādu kolēģi klasiskā baleta stundās: «Baletā jābūt raksturam. Visu dzīvi jāievēro dienas režīms, diēta. Par laimi, man problēmu ar diētu nav bijis. Slodze visu mūžu bijusi liela. Tā sadedzināja liekās kalorijas. Tagad ziemā padarbojos ar trenažieri, bet vasarās, kad dzīvojam jūrmalā Asaros, kur mums vasaras mājiņa, labprāt braucu ar velosipēdu. Peldos jūrā, ir darbi dārzā, lai vismaz savas zemenes būtu.»
Kabinetā uz Haralda Ritenberga darba galda atrodas dators, bet mākslinieks pasmej: «To mašīnu neesmu apguvis un necenšos to darīt. Joprojām vēstules un apsveikuma kartiņas rakstu ar roku, jo tā ir vērtība. Žēl, ka tagad arvien mazāk laika paliek citam ar citu sarunāties, viss tikai pa telefonu īsziņās vai datorā.»
Dzīve bijusi dāsna pret Haraldu Ritenbergu, apdāvinot viņu ar talantu, darba spējām un iespējām. Pat dēli piedzima uzreiz divi - dvīņi Erlends un Dins. Tagad ir arī divi mazbērni - Erlenda meitiņa Alise un Dina dēls Roberts. Protams, vasarās viņi bieži ciemojas pie mīļā opja Asaros.
Haralds Ritenbergs daudz ceļojis, bet Latvija viņam joprojām liekas visskaistākā. Brīvajos brīžos mākslinieks, automašīnā pie stūres sēžot, ar dzīvesbiedri Inesi Apini-Ritenbergu apceļojis skaistākās vietas. Jūsmo par Ventspili, Kuldīgu, Sabili, Siguldu.
Par gadu straujajiem rikšiem Haralds Ritenbergs neuztraucas: «Man dzimšanas diena maijā, bet es gadus neskaitu. Labākais līdzeklis pret vecumu ir neapstāties. Mūsu skola ir radošs organisms, neviena diena nav līdzīga iepriekšējai. Man apkārt jaunie, kā lai skaita gadus? Esmu laimīgs.»
Ritenbergi dzīvo Pārdaugavā Kapseļu ielā, līdz skolai īss ceļa gabaliņš, un te arī abus visbiežāk var sastapt. Mājās viņus gaida mīļa un kautrīga kaķenīte Grietiņa.