_ Vienkārši attiecībām. Starp cilvēkiem, starp cilvēkiem un dzīvniekiem un nenovēršamo tehnikas laikmeta sadursmi ar dabu. Par karu, kurā neiztikt bez baisas tehnikas un miljoniem zirgu ar cilvēkiem mugurā tiem pretī (jo naivie angļi, tērpušies elegantās formās, ar zobenu pie sāniem, trāpa pretī vācu ložmetējiem, pār kuriem pēc brīža lec jau zirgi bez jātniekiem). Par karu, kurā Pīters no Diseldorfas un Kolins no kaut kurienes Lielbritānijā spēj uz mirkli nešaut viens uz otru un parunāt par meitenēm, lai atpītu zirgu no dzeloņdrātīm. Pēc tam izlozēt to, metot monētu, un šķirties, paspiežot roku, lai no rīta atkal viens uz otru šautu. Par cilvēcību, ko atmodina viens zirgs, kurš te darbojas kā lakmusa papīrs. Lai pārbaudītu uzticību, drosmi, instinktus.
Četras izpārdotas sezonas
Kad Lielbritānijā slavenais bērnu rakstnieks Maikls Morpurgo pirms vairākiem gadu desmitiem dzirdēja kāda karavīra stāstu par zirgu Pirmajā pasaules karā un sarakstīja stāstu bērniem, viņš atzinās, ka nav varējis iedomāties, ka tas piedzīvos tādu uzmanību. Četras pilnīgi izpārdotas teātra sezonas (ar septiņām izrādēm nedēļā cauru gadu kopš 2009. gada maija, un tikko izsludināts jauns kastings, tā ka stāsts vēl ilgi nebeigsies) Londonas Nacionālā teātra paspārnē esošajā Jaunajā Londonas teātrī Toma Morisa režijā un Stīvena Spīlberga uzmanība filmas veidolā. Un tās ir tik līdzīgas viena otrai, it kā tām būtu viens režisors un būtu izveidots vien teātra iestudējuma ieraksts. Sākot no vizuāli ļoti līdzīgā Alberta lomas atveidotāja, zoss, kas knābj kājās sliktajiem, mizanscēnas, pirmoreiz barojot savu zirgu Džoju, zirga portreta zīmējumu, beidzot ar triumfālo karavīru pavadīšanu karā un milzīgiem dzelzs mīnmetējiem. Tikai viena versija veidota melnas teātra skatuves nosacītībā ar precīzām detaļām, otra - dabā, kas drusku atgādina Pītera Džeksona hobitu mājas.
Iespējams, es pati nekad nebūtu pievērsusi uzmanību šim izpārdotajam iestudējumam Londonā (kaut arī piecas Tonija balvas), jo teātra atrašanās Vestendā nemaz neuzrunāja. Man to ieteica veca angļu aktrise, kad viņai par brīnumu biju uz viņas ledusskapja atpazinusi Semjuela Beketa foto. Nenožēloju ne mirkli no savas divreizējās stāvēšanas rindā, gaidot, kad kāds biļeti nopirkušais neatnāks un biļete par baisu naudu tiks rindā stāvošajiem. Man laimējās abas reizes - gan pagājušā gada jūlijā, gan decembrī. Es iekļuvu un no amfiteātra pēdējās rindas redzēju teātri, kas ir ļoti tuvu ideālam. Profesionālu līdz pēdējai vīlītei un pirmreizēju, par spīti nu jau tūkstoš nospēlēšanas reizēm. Tāpēc, ka tas top, paļaujoties, ka skatītāju uzticēšanās teātra dabai būs bezgalīga, tāpēc, ka tas ir radīts, lai pastāstītu mūžsenu stāstu par draudzību un tās skaistumu, tāpēc, ka tajā visā nav nekā falša. No sākuma līdz beigām. Tāpat kā melnā reljefainā skatuve, kas iezīmē spēles laukumu. Un tikai strēmele videoekrāna, kas veidota kā papīra gabals, ilustrē atrašanās vietu - kā melnbaltā puikas zīmējumā - lauks, jūra, kara lauks. Jā, Spīlbergs nav attēlojis Lielbritānijas armijas pārcelšanos uz Franciju, Jaunais Londonas teātris gan to paveicis tik eleganti, cik vien iespējams, - tikai gaismas stari, kas šūpojas un ir vērsti uz cilvēkiem uz zirgiem, imitējot kustību viļņos, tikai divas latas, kas izmantotas, lai ilustrētu kuģa trapu un pēc tam kuģa malu. Fenomenālākais ir tas, ka jebkurš zālē sēdošais spēj izskaidrot, kā tas radīts (nu kā - re, kur lukturis, re, kur koka kārts), bet apbrīnojami ir tas, kā tik vienkāršs paņēmiens, precīza detaļa, salikta kopā perfektā struktūrā, iedarbojas. Emocionāli, atraisot fantāziju, un, aidā, - mēs visi piedalāmies. Jo ticam.
Uzart akmeņainu lauku
Tāpat kā dabiska lieluma leļļu konstrukcijām, kuru vadīšana netiek slēpta skatītāju acīm. Te nu tas ir - brīnums - es, tāpat kā citi, redzu, ka šo no ādām un stīpām veidoto zirgu vada trīs aktieri (viens ir viņa kājas, otrs - rokas, trešais iet blakus un vada galvu), bet viņš reaģē, kustas, ēd, dzer, purina galvu - visu, ko zirgs mēdz darīt, - īstāk par īstu. To dara fantastisku tehniku apguvuši aktieri, kuri, šķiet, dzīvojuši zirga ādā, un es noticu visam. Džojs noglauž ausis, sprauslā, mētā asti. Viņu var apseglot, uz viņa var jāt. Tāpat kā uz viņa drauga melnā zirga. Šo Dienvidāfrikas leļļu teātra aktieru veikums, kas iestudējuma leļļu veidošanā iesaistījušies divus gadus, ir lielākais teātra brīnums. Tāpat kā tie zirgi, kas Spīlberga filmā radījuši Džoju. Jo viņi jūt vairāk par visiem.
Lielākā uzvara šajā stāstā nav pat emocionālā Džoja un Alberta satikšanās pēc četriem kara gadiem - man tā gan izrādē, gan filmā bija aina, kad Alberts saprata, kā iemācīt Džojam art zemi, un Džojs saprata, ko tas Albertam nozīmē, un izdarīja. Tas patiešām ir brīnums - laikā, kad liela daļa no zemeslodes nezina, ka kaut kas ir jāiesēj kaut kur, lai izaugtu un to varētu apēst, Spīlbergs ar vislielāko rūpību rāda, ko nozīmē ar arklu uzart akmeņainu lauku. Uz skatuves viss notika tieši tāpat - zirgs, aktieri, kas to vada, ciema iedzīvotāji apkārt un virvēm uz skatuves aplī nolikts lauks, kas jāuzar. Mūsu iedomās. Jo spēks, ko pieliek Alberts, ir tik īsts, ka liek savilkties celim līdzi Džoja celim, lai pavilktu to arklu. Tāpat kā šoferim savelkas kāja, spiežot uz iedomātas bremzes, kad viņš sēž blakus citam šoferim. Un triumfē tie cilvēka dabas instinkti, kas padara mūs visus labākus, jo gribas glābt un tikt glābtam. Varbūt tas ir galvenais šai stāstā. Kad noticam, ka esam vēl spējīgi uz cēlu rīcību.
Īpašs stāsts ir par zosi. Abās versijās. Jo zoss ir šerpa abos gadījumos. Gan teātrī aktiera garā kārtī vadīta lelle uz ritentiņiem, kad aizdzen zirga pāridarītājus un netiek mājā, jo visu laiku deguna priekšā tiek aizcirstas durvis. Gan filmā, kur īsta zoss iestājas par taisnību šai mājā, bet salīst lietū.