Kultūrai, kas, kā jau ierasts, partiju programmas vien dekorēja un cakoja, sasolīts eiropeisks izrāviens, sevi cienošas nācijas nākotne, nevis histēriska destrukcija un kaunpilns gals agonijā. Redzēsim un prasīsim jaunajiem kalpiem atbildēt jau laikus - kāda ir korelācija starp nabadzību, provinciālismu un savstarpēju naidu? Kāda ir līdzšinējās kultūrvaras atbildība par sabiedrības morālā, garīgā līmeņa degradāciju un izglītības līmeņa distrofisko stāvokli (tikko uzzināju, ka, piemēram, latviešu filologiem netiek mācīta pat gramatika) un kas mainīsies ar 3. oktobri? Kas tiks darīts, lai favorītisms un galmaļaužu uzvedības protokols tiktu padarīts ne tikai smieklīgs un nožēlojams, bet neiespējams un apkaunojošs? Kādi gara milži strukturēs kritēriju stalažas, ar ko samēroties mākslai un nemākslai? Kas notiks ar bezpartijiskām draudzībām un partijiskiem mīlas sakariem? Vai jauni likumi, ko reizi par visām reizēm rakstīs cilvēki, kuri nav sacerējuši sev un savam klanam izdevīgos, kā līdz šim, garantēs godīguma reanimāciju, apzinoties, ka sirdsapziņas DNS vairs netiek no Dieva piešķirts un izzudis gluži kā cilvēks ar astīti? Kādus auglības dārzus iecerēts stādīt ar epidēmijai līdzīgo augstprātības sērgu (kas, kā labi zināms, ir piesegs paša niecīgumam)? Kas, galu galā, notiks ar «savējiem» - visiem tiem, kas par tādiem kļuvuši 20 gadu garumā? Nodosiet, aizmirsīsiet, cienījamie jaunie - vecie tautas kalpi? Jūs vēl dienu pirms vēlēšanām zviedzat par še uzdotajiem jautājumiem? Tad es iztēlojos, kādas homērisko smieklu vētras nesīs rudens pēc 3. oktobra.
Nupat aizritējušajā Gēteborgas grāmatu tirgū, kura fokusā bija Āfrikas literatūra, tika daudz runāts par autora dzīvi un vārda brīvību pēcaparteīda periodā. Nobela prēmijas laureāte Nadīne Gordimera (87) aicināja pasaules rakstniekus ar savu roku parakstīt petīciju apdraudētajai vārda brīvībai Dienvidāfrikā. Četri literāti no Latvijas arī to parakstīja. Viena tālab, ka viņas dzimtenē pat nav formu un veidu, kā iestāties par to, kas citus tikpat kā neuztrauc. Parakstījās un jutās vismaz solidāra L. Lapsam draudu sakarā. Nevaru iedomāties, kāda krāsosies viņa amatabrāļu amputētā sirdsapziņa, ja žurnālists būs runājis patiesību. Man nav ilūziju, ka arī jaunā vara Latvijā nevis reaģēs uz faktiem un meklēs patiesību, bet lems atbilstoši cilvēka partijiskajai piederībai, aizmugurei un pat rakstura īpašībām. Bet no vārda brīvības, manuprāt, vispār sākas alfabēts par cerībām nākotnei. Ja kultūra to nesargā, tā var oficiāli iet dejot ar zvaigznēm vai lakstīgalām pilnīgi oficiāli.