gadā. «Cilvēkiem ir nepieciešama cita veida valoda. Pastāvošā nespēj nedz absorbēt, nedz apmierināt cilvēku vajadzības,» teica Liāna Langa un piesauca rumāņu izcelsmes franču dzejnieku Gerasimu Luku, kurš sirmā vecumā ielēca Sēnā, atstādams pasaulei zīmīti: «Es nevēlos dzīvot pasaulē, no kuras pilnībā izzudusi dzeja.» Suminot kolēģus - nominācijas «konkurentus» Ingu Ābeli, Andru Manfeldi, Annu Auziņu, Jāni Rokpelni - un jo īpaši balvas par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā ieguvēju dzejnieku, tulkotāju Knutu Skujenieku -, dzejniece izteica pārliecību, ka tieši viņas spalvas brāļi un māsas «raksta avangardā un sagatavo ceļu nākamības valodai».
Latvijas Literatūras gada balvas tradīcija ir aizsākta 2001. gadā. Šogad pirmo reizi nozares būtiskāko konkursu kopīgi rīkoja trīs literātu organizācijas - Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Literatūras centrs un Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja. Konkursam pavisam bija pieteikti 28 oriģinālliteratūras darbi, 27 tulkojumi un 10 literatūras debitantu grāmatas. Ekspertu komisijā strādāja Ieva Kolmane, Andra Konste, Jānis Oga, Edvīns Raups, Evija Veide, Pēteris Draguns, Ieva Lešinska-Geibere un Guntis Berelis.
«Debija otrreiz nenāk,» - ar šādiem vārdiem ceremonijas scenārists un arī «konferansjē» dzejnieks Andris Akmentiņš kopā ar otru nosacīto vadītāju Eduardu Liniņu pieteica Osvaldu Zebri, kurš ar savu romānu Brīvība tīklos izpelnījās pagājušā gada spilgtākās debijas godu. Mazliet pajokojis, ka grāmata aptuveni septiņu mēnešu laikā viņam paspējusi vairākkārt sagādāt pārsteigumu, liekot domāt, ka to lasījis vēl kāds bez viņa un dažiem kritiķiem, Osvalds Zebris sev un pārējiem debitantiem nopietni vēlēja noiet «ellīgi grūto» (Ojārs Vācietis) ceļu no pirmās grāmatas līdz otrajai un «neapstāties pusceļā». «Ja jau tas ceļš ir tik sarežģīts, visticamāk, galā gaida kaut kas labs,» teica debijas balvas ieguvējs.
Par labāko tulkotāju tika atzīta Māra Poļakova par Sūzenas Klārkas romāna Džonatans Streindžs un misters Norels tulkojumu. Zāle viņu sveica ar īpaši siltiem aplausiem. «Esmu pateicīga, ka man ir šī dzīve un labākais darbs pasaulē,» atbildes runā teica Māra Poļakova, atzīstot, ka viņu uz priekšu dzen ziņkārība, kas notiks katru jaunu dienu. «Briesmīgākais ir neiemācīties vairs neko jaunu.»