Jāatzīst, arī pati esmu liela lasītāja, un gan uz naktsgaldiņa, gan darba somā man vienmēr ir līdzi kāda grāmata. Lasītprasmi arī gan dēls, gan meita apguva bez piespiešanās aptuveni sešu gadu vecumā. Lasīšana mūsu ģimenē ir dabiska un no ikdienas neatņemams process, tādēļ uzrunāju dzejnieci Inesi Zanderi, lai noskaidrotu, kā motivēt lasīt bērnus, kas pagaidām vēl ar grāmatām ir uz «jūs».
Kāpēc vajag lasīt grāmatas? Jautājums naivs, bet zinu, ka daudzās ģimenēs aktuāls!
Lasīt ir interesanti. Domāju, ikviens no mums ir laimīgs, ka piedzimis par cilvēku un var lasīt, un ka lasīšana ir nevis smags slogs, ko uzliek skola, bet liela iespēja labi pavadīt laiku. Bet, ja runājam par bērna motivēšanu ķerties pie grāmatas, es nekad neteiktu - tev ir jālasa, bet gan piedāvātu kaut ko, kas man šķiet saistošs, - ar cerību, ka mazais ieinteresēsies. Domāju, ka bērna attieksme pret grāmatām un lasīšanu ir atkarīga no vecāku piemēra. Vispirms jālasa vecākiem, tad lasīs arī bērni.
Vai, rakstot jaunu grāmatu, domājat, kā to uztvers mazais lasītājs?
Es gribētu atdalīt literatūru no pedagoģijas. Ja rakstnieks gribēs lasītāju pamācīt, nekas tur nesanāks! Es rakstu par tēmām, kas man pašai šķiet aktuālas, neprātojot, kādai vecuma grupai vai pedagoģiskajam nolūkam mani darbi kalpos. Igauņu kolēģis Andruss Kivlineks ļoti skarbi par šo tēmu izteicās esejā izdevumam Latvju Teksti - ja bērni negrib lasīt tavu grāmatu, ar to nav kaut kas kārtībā, nevis ar bērnu gaumi!
Vispirms bērni apskata vākus, izšķirsta bildes un tikai tad ķeras pie burtiem. Ilustrācijām arī ir liela nozīme?
Grāmata ir vienots vesels - rokā paņemama, taustāma, redzama, to var šķirstīt no viena un no otra gala. Saturs veidojas procesā, kad lasītājs grāmatu lieto, nenodalot ilustrāciju no teksta. Pasaulē ir daudz bilžu grāmatu ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un ne tikai komiksi, drīzāk grafiskie stāsti, kur nav teksta, taču tie caur vizuālajiem tēliem lasāmi kā proza. Piemēram, lielisks ir Šona Tana darbs Ierašanās. Sajūta pēc vēstījuma apjoma, it kā lasot Zaļo zemi, kaut patiesība tur nav neviens pats vārds!
Vai atceraties, kad un kā sākāt lasīt? Kas bija pirmā grāmata, ko patstāvīgi izlasījāt?
Četru gadu vecumā izlasīju eposu Lāčplēsis. Man ļoti patika izdevuma noformējums - zīdpapīrs un kvēlojošās sumpurņu acis. Pēc satura uztvēru to kā brīnumpasaku. Tolaik apziņas līmenī man ienāca prāta doma, ka cilvēki mirst. Neatceros, ka man būtu kāds mācījis lasīt, kaut kā to apguvu pati. Cilvēku jau ielenc vārdi... Tie ir uz izkārtnēm, produktu iepakojumiem, arī televizorā un datorā, un agri vai vēlu bērnam par tiem rodas interese. Mazi bērni ir estēti, viņus interesē - kā kaut kas tiek parādīts, tas rosina iztēli. Pusaudža vecumā jau nāk cita motivācija - viņš identificējas ar saturu, ar kādu sociālo grupu. Tāpēc daudzi padsmitgadnieki labprāt joprojām lasa pasakas un izloba to, kas palīdz socializācijas procesā. Citi savukārt lasa pieaugušo romānus. Domāju, ka no visām vecuma grupām tieši pusaudžiem rakstīt ir visgrūtāk. Šajā segmentā ir daudz sliktas, primitīvas literatūras. Es ceru, ka bērns paņem arī no tādas sev ko noderīgu, - līdzīgi kā smilšu graudiņš iekrīt gliemežvākā un rodas pērle, tā viņi izmanto grāmatu, apaudzējot ar sev svarīgo. Vēlāk man ļoti patika Palle viens pats pasaulē - stāsts par puisēnu, kurš pamostas pilnīgi viens visā pasaulē, pats sev kungs un saimnieks, bet vēlāk šī vientulība viņam ir traģiska. Gan bērnībā, gan joprojām tuvs ir darbs Staburaga bērni, lasīju un pārlasīju vēl un vēl. Augu pie dabas un daudz laika pavadīju vienatnē, pieaugušie man ļāva būt ar sevi, es vēroju dabu, un grāmatā esošā sajūta ļoti atbilda manai tā laika identitātei. Saprotu, ka mūsdienās varbūt bērniem šī grāmata varētu būt neinteresanta, jo viņu dzīvesveids un ritms ir atšķirīgs no grāmatā ietvertās sajūtas.
Kad un kā bērnus iepazīstināt ar literatūru un mācīt lasīt?
Attiecības ar literatūru ir konkrētas un veidojas individuāli. Domājošs vecāks redz un vēro savu bērnu, mūsdienās ir daudz iespēju arī atrast informāciju un pētīt, kā rīkojas citi. Pavisam mazajiem, manuprāt, pirmais ir dzejolīši, ritmiski pantiņi, pasakas, ko stāsta mamma vai tētis. Vēlāk seko lasīšana priekšā. Domāju, tas viss rada interesi par grāmatām. Ir bērni, kam patīk, ka lasa priekšā, bet negribas pārvarēt to robežu - sākt lasīt pašam. Grāmata kārtīgi jāapgūst, jāizdzīvo, lai tas ir notikums bērna dzīvē. Manuprāt, svarīgi parādīt, ka tā ir kā atslēdziņa, kas atver daudzas durvis.