Visa Latgale ezera krastā
Uz Latgali devāmies nedēļas vidū, izvairoties no liekiem sastrēgumiem un specifiskiem notikumiem, kā pilsētas svētki vai svētceļnieku laiks Aglonā. Vēlējāmies Latgali iepazīt, cik nu vien patiesa un vienkārša tā ir. Jau sākot, ja tā var teikt, savu nelielo ceļojumu, nolēmām, ka īsto Latgali var piedzīvot viensētās, mazos ciematiņos un tālu prom no pilsētas viesnīcām, tādēļ abas naktis pavadījām Vīrauda ezera krastā, guļot nelielā vagoniņā, baudot saullēkta un saulrieta peldes ezerā, dodoties izbraucienos ar laivu un vakarā, cepot desas ugunskurā, skatīties zvaigžņu pilnajās debesīs, kādas pilsētā neredzēt. Lai cik skaisti un krāšņi arī būtu visi redzētie apskates objekti un pilsētas, var teikt, ka tieši ezera krastā pavadītās stundas bija patiesākā Latgales daļa, ko mums izdevās ieraudzīt.
Mākslas un cietokšņa elpa
Pēc vairāk nekā trīs stundu garā ceļa no Rīgas savu maršrutu nolēmām sākt ar otras lielākās pilsētas Latvijā - Daugavpils apskati. Pirmā pieturvieta Daugavpilī bija Daugavpils cietoksnis un Marka Rotko mākslas centrs. Tā ir ne tikai vienīgā vieta Austrumeiropā, kur var aplūkot pasaules slavenā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbus, bet arī vieta, kas savaldzina ar patiesu gaumīgumu, dažādiem elementiem un, ja tā var teikt, ļauj sajusties kā īstenam tūristam, apkārt sev dzirdot gan angļu, gan vācu valodu. Savukārt turpat blakus mākslas centram, pārsimt metru attālumā, ir izvietots Daugavpils cietokšņa kultūras un informācijas centrs, kur centra pārstāvji ne tikai aizrautīgi pastāstīs, bet arī parādīs kartes, fotogrāfijas un citus materiālus, kas saistīti ar šo pilsētas simbolu. Tūristu brošūrās minētais par Daugavpils cietoksni kā Austrumeiropā vienīgo gandrīz bez izmaiņām saglabājušos 19. gadsimta cietokšņa paraugu atbilst patiesībai - dodoties nesteidzīgā pastaigā pa cietokšņa teritoriju, patiesi var sajust tā vēsturisko elpu. Vēl kāda īpaša vieta Daugavpilī ir Baznīcu kalns - vieta, kur līdzās atrodas četru konfesiju dievnami - Mārtiņa Lutera luterāņu baznīca, Svētās Dievmātes Marijas Romas katoļu baznīca, Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle un Jaunbūves vecticībnieku draudzes dievnams.
Iepazīt Latgali izjādē
Nolemjot, ka īpaši skaisti Latgales āres būtu vērot, dodoties izrādē ar zirgiem, tūristu ceļvedī atrodam zirgu sētu Klajumi Krāslavas novadā un piesakām vakara izjādes pa Daugavas lokiem. Pa ceļam vēl nolemjam apskatīt pašu Krāslavu. Vietējie īpaši lepojas ar pils kompleksu, tādēļ arī mēs dodamies izstaigāt pils parku. Krāslava mūs sagaida ar vasaras karstajām dienām tik raksturīgo pērkona negaisu, ka, nonākot zirgu sētā Klajumi, saprotam, ka no izjādes šoreiz būs jāatsakās, tomēr tas mums neliedz iepazīties ar zirgiem un pacienāt viņus ar līdzi paņemtajiem kārumiem. Ideju par izjādi gan vēl neatmetam un nolemjam atrast iespējas to izdarīt nākamajās dienās. Latgales iepazīšanas otrajā dienā pēc ikrīta peldes un brokastīm pie Vīrauda ezera dodamies uz Rēzekni - pilsētu, kura izvietota uz septiņiem kalniem, pabraucot garām arī vienam no augstākajiem kalniem Latvijā - Mākoņkalnam. Rēzekne mūs sagaida ne tikai ar dabas varenību, bet arī kultūras daudzveidību. Paviesojamies gan radošo pakalpojumu centrā Rēzekne, kas unikālās arhitektūras dēļ tiek dēvēts par Zīmuli, gan arī jaunatvērtajā koncertzālē - Latgales vēstniecībā GORS. Lai atveldzētos no karstās dienas pilsētā, dodamies uz Rāznas ezeru. Dzidrs, tīrs ūdens, sakārtotas peldvietas un mīkstas smiltis zem kājām - šis ezers vairāk atgādina jūru, nevis tipisku ezeru. Pēc atpūtas vairāku stundu garumā pienāk laiks doties jau sen kārotajā zirgu izjādē - šoreiz uz zemnieku saimniecību Rudo kumeļu pauguri. Stundu garajā izjādē ar Latgales rikšotāja šķirnes zirgu Argo saimnieces Kristīnes pavadībā uzzinu aizraujošus faktus ne vien par zirgiem, bet arī to, cik nozīmīgi ir šie dzīvnieki cilvēka garīgās veselības uzlabošanai. Izjādes maršruts atļauj pabūt gan pakalnā, vērojot Rāznas ezeru no augšas, gan pļavas, baudot zāles aromātu tik tikko pēc lietus. Secinājums pēc izjādes viens - zirgi ir dzīvnieki ar raksturu, un katram no viņiem tas ir pavisam atšķirīgs, tomēr, ja būsi zirga draugs, tad, visticamāk, viņš būs arī tavējais. Vismaz manā gadījumā tā bija pavisam noteikti.
Cīņa starp labo un ļauno
Mūsu brauciena pēdējā dienā ieplānots apskatīt vairākus objektus. Dienu iesākam, dodoties uz Kristus Karaļa kalnu, kas jau teju desmit gadu aicina aplūkot unikālas skulptūras, veidotas pateicībā Dievam. Turpat divu kilometru attālumā ir viens no populārākajiem Latgales simboliem - Aglonas bazilika, kur ik gadu augusta vidū satiekas tūkstošiem svētceļnieku no visas Latvijas. Jāteic, ka, pirmo reizi esot šajā vietā, pārņem pavisam īpaša sajūta - varētu teikt, tāda kā miera oāze, kas apvienojas ar ekskursantu grupu čalām un bērnu jautājumiem: kas šī par vietu? Tikpat ļoti, cik šajā vietā mieru, vietējie runā, ka tieši pretējas sajūtas var iegūt, dodoties uz netāli esošo Velnezeru jeb Čertoku. Tas ir ezers, kas apvīts ar daudziem mistiskiem nostāstiem un notikumiem, tomēr viens ir skaidrs - peldēties tajā atļauts nav. Vietējie vecticībnieki uzskata, ka Čertoks ir pretstats Aglonas bazilikai un savā veidā simbolizē mūžīgo cīņu starp labo un ļauno. Ezeram patiešām ir īpatnēji dzidra zaļgana nokrāsa, tik neraksturīga Latvijas ūdenstilpēm. Pat putniem nepatīkot šī vieta - tas tiek skaidrots ar stipro elektromagnētisko starojumu. Ezers acīmredzami ir mistiska vieta un, iespējams, tieši ar to pievilina lielu daudzumu tūristu, kas ezera krastā, lai gan nevar peldēties, tomēr pavēro skaisto ūdeni un nereti ietur līdzpaņemtās pusdienas turpat iekārtotajā atpūtas vietā. Latgale noteikti ir tā Latvijas daļa, ko nevar iepazīt trijās dienās. Tomēr ir iespējams iegūt kaut nedaudz priekšstata par šo reizē mistisko un aizraujošo reģionu. Viesmīlība, ezeri, pakalni un plašums - tas raksturo Latgali un tās cilvēkus. Tomēr jāņem vērā - vēloties apmeklēt Maizes muzeju Aglonā, ekskursija jāpiesaka laikus, citādi iznāks kā mums - jau zvanot pāris dienu iepriekš, vairs nebija iespējams pieteikties ekskursijai Maizes muzejā ar iespēju pašiem izcept savu maizi un baudīt īstas latgaliešu pusdienas. Nebaidīties no vietējiem - lai arī esam viensētu tauta, tomēr latgalieši ir patiesi jauki un sirsnīgi cilvēki - nekad neliegs siltu vārdu.