Šis ir arī kinorežisores, rakstnieces Kristīnes Želves mīļākais Teuvo Tulio citāts, kas vienlaikus precīzi raksturo pašas ārkārtīgi lēno, pacietīgo tuvošanos Tulio, triju gadu periodā nododoties Latgales nospiedumu meklējumiem režisora dzīvē un daiļradē. Dokumentālā filma Fedja, kas tapusi kā Latvijas un Somijas kopražojums (Anša Epnera studija AVE sadarbībā ar studiju Kinoproduction Oy), pirmoreiz bija skatāma šovasar Somijas sabiedriskās televīzijas kanālā Yle Teema.
Ar Teuvo Tulio bērnības vārdā nosaukto K. Želves filmu 1. novembrī Rīgā kinoteātrī Splendid Palace tiks atklāta somu melodrāmas meistara Tulio filmu nedēļa - lieliska iespēja līdz 6. novembrim noskatīties piecas Tulio filmas: Dziesma par ugunssārto pūķi (1938), Tāda, kādu tu mani gribēji (1944), Mīlestības krusts (1946), Nemierīgā asins (1946) un Kaislība (1947). Savukārt no apgāda Mansards sērijā Kino rakstu bibliotēka drīzumā gaidāms krājums Fedja. Teodors. Tulio. Tajā būs lasāmi latviski tulkoti pārpublicējumi no Sakari Toviainena 2002. gadā sastādītā apjomīgā krājuma Tulio: nemierīgo asiņu antoloģija, kur blakus kinoekspertu esejām būs arī paša Tulio atmiņu pieraksts Mana dzīve un manas filmas.
Sensuelas krahs un atdzimšana
Lai arī Tulio atmiņu pierakstā lasāms, ka viņš neesot uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot savas dzimtas saknes, jo, pēc viņa domām, tām neesot nekādas nozīmes attiecībā uz viņa darbību kinojomā, nevar noliegt, ka tās ir gana īpatnas, lai papildus viņa netipiskajai, pievilcīgajai dendija ārienei (ne velti Tulio, jau būdams aktieris, ticis pie palamas «somu Valentīno») kalpotu par iemeslu kārei mesties Teuvo Tulio dzīves līkloču pētījumos. Pēc paša nostāstiem, abu vecāku saknes iestiepjas Turcijā. «Kādā mūžīgo karu juceklī turku karaspēks nonāca Latvijā, un tam tika izlēņotas lielas platības,» viņš reiz teicis. Fedja bijis aprēķina laulības auglis, dzimis - ja var ticēt - vilcienā Rīga-Pēterburga. Kamēr māte bijusi baletdejotāja Pēterburgā, Fedja savas dzīves pirmos desmit gadus pavadīja Latgalē Makašānu (šodien Ilzeskalns) sādžā pie vecvecākiem. Tad kopā ar māti pārcēlās uz dzīvi Helsinkos, kur jau pusaudža gados sācis filmēties mēmajās filmās un pēc tam pievērsies režijai, izglītības kinojomā viņam nebija. Viņa veidotās 16 filmas (no tām saglabājušās un restaurētas 12) raksturo juteklisks un krāšņs melodramatisms. Pēc savas «gulbja dziesmas» - 1972. gadā pabeigtās filmas Sensuela - izgāšanās, pamatīgas erotisko ainu cenzūras un kritikas ignorances (toreiz no modes izgājušā stilā veidotā Sensuela nesaņem nevienu recenziju, to noskatās tikai 660 cilvēku), arī kraha finansiālā izteiksmē, Tulio noslēdzas no sabiedrības.
XX gadsimta 80. gados nāk jauna somu kinokritiķu paaudze. «Viņi saprata, ka Tulio nevar slēgt ar racionālās mākslas atslēgu - vajadzīga zemapziņas un mitoloģijas atslēga,» skaidro K. Želve. Viņi veicinājuši Tulio filmu apkopošanu un restaurēšanu, kā arī pētniecisku materiālu tapšanu. Šobrīd viņš ir kulta režisors kinogardēžu aprindās, pasaulē aktuālais somu kinorežisors Aki Kaurismeki nosaucis Tulio par somu režisoru numur viens.
Gubu mākoņi augstās debesīs
«Ko? Šo filmu ir uzņēmis puisis no Latgales?» sev vaicāja K. Želve, ieraudzījusi jau pirmos kadrus no filmas Dziesma par ugunssārto pūķi, jo viņas priekšā bijis īsts mākslas darbs. Šī viņas liktenīgā «satikšanās» ar Tulio notikusi pirms pieciem gadiem Rēzeknē, uz kurieni devusies laikraksta Kultūras Forums uzdevumā. Toreiz, atceroties režisoru viņa 95. dzimšanas dienā, Latgales Kultūrvēstures muzejā tika atklāta fotogrāfiju izstāde un demonstrētas divas filmas.
Ir vairāki aspekti, no kādiem režisore varētu paraudzīties uz Tulio savā filmā, tomēr izvēle kritusi par labu Teuvo Tulio - latgalietim. Kad K. Želve bija samontējusi filmas pirmo variantu, to atrādīja somu kolēģiem. «Biju pielikusi Tarkovska citātu, kurā teikts, ka viss būtiskais ar mums notiek bērnībā, pārējais ir «sujeta sujet» - rosīšanās… Citātu gan novācu, jo, pirmkārt, tas ir ļoti ambiciozs, otrkārt, Tulio ar Tarkovski mākslinieciski ir ļoti maz kā kopīga. Treškārt, man visi teica - tas jau ir filmā, to nevajag rakstīt vārdiem.»
Filmas ideja sākotnēji šķitusi grandioza, taču, aizbraucot uz Latgali, nācies secināt, ka viss, kas var kaut ko pavēstīt par Tulio, ir viņa māja, piemiņas akmens, dažas lietas vietējā muzejā. Vienīgais cilvēks, kurš bija saticis Tulio dzīvē, bija viņa mātes brālēns - 90 gadu vecais Boļeslavs Turlajs. Vīra atmiņas bija rēnas, ne uz visiem jautājumiem viņš spēja vai vēlējās atbildēt. «Bija sajūta, ka viņš zināja, ka tie visi cilvēki, kas bija ap Tulio, savā ziņā sargāja viņa klusēšanas zvērestu,» spriež režisore.
Ļoti lēnām nācies secināt, ka par Tulio visvairāk var pastāstīt Latgales vide - tā bija viņa filmās. «Viena lieta noteikti ir Latgales ainava. Kad paskatās viņa pirmās filmas par laukiem, tur ir tas Latgales ainavas redzējums - perfektā kompozīcija ar tādiem lieliem gubu mākoņiem un augstām debesīm. Somijā viņš nekad nebija dzīvojis laukos. Otra lieta - katoliciskie motīvi, kas somiem pilnīgi nav raksturīgi. Viņš izmanto krustus, tiek veidota sieviete pēc Jaunavas Marijas līdzības. Arī saturiski bieži dominē stāsts, kas ir par krišanu grēkā (parasti - tā ir jauna, naiva lauku meitene), grēku nožēlu un izpirkšanu caur attīrīšanos vai nāvi. Bailes no tēva dusmām. Trešais - viņš bija pirmais Somijas kinokultūrā, kurš sievieti rādīja ļoti erotiski. Viens zinātnieks izteicis minējumu, ka varbūt tas tāpēc, ka viņš ir latvietis.»
Neuzķerties uz plika āķa
Daudzi Somijā ir mēģinājuši pētīt Tulio, taču tālāk par viņa leģendu tikt izrādījies grūti. «Lielākais gandarījums ir tad, kad tiec tam lēnajam, neskaidrību pilnajam periodam pāri, un ir sajūta, ka Tulio ir tev noticējis - ka neesi uzķēries uz tā plikā āķa - viņa ekstravagantā un pat sensacionālā dzīvesstāsta,» apgalvo K. Želve. Filmu nedēļa novembra sākumā būs kā simbolisks punkts viņas un Tulio attiecībām, taču, iespējams un cerams, jaunu attiecību sākums starp Tulio un kādu ieinteresētu jauno kinopētnieku, kuram nebūtu sveša somu valoda.
«Tulio spēks ir tajā, ka viņš ir izteikts autorkino pārstāvis. Katrā kadrā ir viņa redzējums - viņš ir kontrolējis visu filmēšanas grupu. Tulio bija sava tēlu un stāstu sistēma, kas mēdz atkārtoties no filmas filmā. Es ieteiktu noskatīties vairākas viņa filmas,» saka K. Želve.