Tā vien šķiet, ka Latgale arvien Latvijai ir bijusi kā asaka rīklē. Kā neērts kumoss, kuru nevar norīt, bet arī izspļaut žēl, jo, kā nekā, tur ezeri tik daiļi, māla podi skaisti un šmakovka garda. Ja tikai tur nebūtu tik daudz citādā - cittautiešu, latgaliešu, dzērāju, legālo kontrabandistu un citu dīvaiņu. Ja tur nerunātu citādā valodā, kuru šie dīvainie latgalieši paši dēvē par latviešu literārās valodas paveidu, pat vēlas šajā valodā klausīties radio, skatīties televīziju, runāt Saeimā, drukāt grāmatas! Un arī to dara, par spīti tam, ka no Latvijas valsts atbalsts šīm aktivitātēm ir pavisam niecīgs vai arī nekāds.
Ja kāds arī valdībā beidzot saprastu, ka ceļš uz latviskumu Latgalē ved tieši caur šīs nonievātās un atstumtās latgaliešu valodas pieņemšanu, caur Latgales iedzīvotāju, vai tie būtu latvieši vai krievi, vai kādas citas tautības ļaudis, ekonomisko problēmu izprašanu, caur palūkošanos uz Latvijas austrumiem nevis ar augstprātību, bet ar cieņu! Latvijā nav un nebūs divas valsts valodas, bet ir un būs divas vēsturiski izveidojušās latviešu literārās rakstu valodas. Kāpēc to ir tik grūti, pat neiespējami pieņemt un atzīt?! Pat tik nopietnā izdevumā kā Kultūras Diena, kur atskatā uz latviešu valodas vēsturi ne ar vienu vārdu netiek pieminēta Latgales latviešu valoda!
Es tomēr ticu, ka lielākā daļa to Latgales iedzīvotāju, kuri referendumā nobalsoja par, ir lojāli un būs vienoti Latvijai. Šī ticība ir kā asara, rūgta, skaudra un sāpīga. Bet - mēs nevēlamies būt vienādi, novienādoti un nesaprasti!