Vairākus gadu desmitus keramiķi Latgalē strādājuši ar mālu, kas nav iegūts pašu mājās. Evalds uzskata, ka, beidzot rokot to pašiem, tiek ne tikai ietaupīti līdzekļi, jo nav jāmaksā vairāki simti latu par tonnu māla, bet atgriežas arī īstais, gadu tūkstošos lolotais Latgales podniecības gars. Arī krāsas ziņā vietējais māls atšķiras - gatavie trauki pat bez glazūras ir ugunīgi sarkani, kā no senču ugunskura nākuši.
Kā atzīst E.Vasilevskis, labu gribot, savulaik lāča pakalpojumu izdarījusi apvienība Daiļrade, kas bija noslēgusi līgumu ar Jelgavas rūpnīcu Latvijas keramika par māla piegādi. Tas bijis diezgan lēti un izdevīgi, jo pašam meistaram māli nebija ne jārok, ne jāmīca. Tā gadu desmitus Latgalē tapa māla trauki, kuru izejmateriāls bija ņemts Zemgalē un nereti pat Lietuvā, daudzi pat sākuši domāt, ka Latgalē sava māla vairs nav. E.Vasilevskis uzskata, ka no tā sākusies arī Latgales podniecības krīze, jo bija vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, kas pamazām atbaidīja jauniešus no šī tradicionālā aroda. «No tā arī viss sākās - elektriskie cepļi, kur neko nevajag darīt, tik ieliec un nospied pogu vai atskrūvē gāzes ventili. Bet neviena no šīm tehnoloģijām nav ekonomiski pamatota. Virpa, darbnīca, cepļa telpa, ceplis, elektrība, kad tas viss salasās, tie ir cipari ar vairākām nullēm. Tad uzreiz jādomā - pēc cik gadiem būs pirmais pods, kas atmaksāsies?»
Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus strādājot podniecības nozarē, Evalds Vasilevskis kopā ar paša veidoto apvienību Pūdnīku skūla šajos laikos izveidojis pēc iespējas dabiskāku tehnoloģisko ciklu, atgriežoties pie senajiem paņēmieniem. Te paši rok mālu, uz vietas mīca, apdedzina pašu būvētos malkas cepļos. Pagājušajā vasarā Akminīšos tika uzbūvēts Latvijā vienīgais bedres tipa atklātas uguns malkas keramikas ceplis, kādā trauki tika apdedzināti pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Šo cepli par godu tā veidotājam Latvijas mākslas akadēmijas Latgales filiāles grafikas nodaļas vadītājam Vjačeslavam Fominam, podnieki draudzīgi nosaukuši par Fomijamu.
«Šī cepļa veidošanā mēs ieguldījām tikai 42 latus. Rezultāts neatšķiras, ir pat daudz labāks. Arī tautas mākslai ir ekonomisks pamats. Agrāk cilvēks uzskatīja, ka viņš visu var nopirkt veikalā. Varbūt krīzes laikā viņam nāksies daudz ko atkal iemācīties no jauna,» saka E.Vasilevskis.