Deputāti, kuru rokās vara izraudzīties Latvijai labāko iespējamo prezidentu, neatzīs, ja vēlēsies ko citu. Arī parlamentāriešu vairākuma paustais, ka varētu atbalstīt prezidenta Valda Zatlera kandidatūru otrajam termiņam, aizklātā balsojuma rezultātā atkal var izrādīties meli. Tomēr no Zatlera kunga publiskas izvērtēšanas tautas kalpi izvairīties nevarēs.
Diemžēl tas, visticamāk, notiks ne ātrāk kā pēc mēneša. Prezidents būs ārpus Latvijas, tādēļ prezentēs darbības programmu nākamajiem četriem gadiem tikai 19. aprīlī. Kāpēc Zatlera kungs negrib atklāt savu redzējumu, kamēr viņš vēl ir Latvijā? Lai taču sabiedrība un deputāti uzklausa, iedziļinās un izsaka savu viedokli arī tikmēr, kamēr viņš pārstāv valsti ārzemēs.
Iespējams, ka šī vilcināšanās tomēr norāda uz kādu milzīgu problēmu: Zatlera kungam īsti nekā tāda celsmīga un tautu iedvesmojoša, politiķus uz aktīvāku rīcību pamudinoša un valsts attīstībai nozīmīga nav ko teikt. Ja būtu, tad to vajadzētu nepārtraukti bazūnēt visos iespējamos veidos un vietās, nevis turpināt slēpt.
Protams, prezidents nav bijis «lielākais kretīns», kādu to varbūt bija iecerējuši viņa kandidatūru zoodārzā apspriedušie valsts tēla graušanas meistari. Arī mugurkaula Zatlera kungam nav trūcis, lai kā tas politiķiem nepatiktu. Nav noslēpjami daži panākumi gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Taču ar to visu ir par maz, lai kļūtu tiešām par tautas cienītu prezidentu.
Lielāka harisma viņam gan palīdzētu, taču bez atklāta, skaidra, konkrēta, nopietna un aizraujoša vēstījuma, kur un kā tad Latvijai tālāk vajadzētu iet, nekāda kumēdiņu rādīšana neliks iedzīvotājiem prezidentu ņemt par pilnu. Cerams, ka pēc mēneša būsim ļoti patīkami pārsteigti, kaut arī nekas līdz šim Zatlera kunga darbībā vai izteikumos par to neliecina.
Ja nu tomēr notiek brīnums un deputāti vienojas meklēt nevis viņu rebēm mazāk traucējošo, bet Latvijai labāko prezidentu, pāris ieteikumu. Pirmais: kaut arī mūsu sabiedrība joprojām slimo ar dažādām kaitēm, pēc kārtas otru ārstu - anesteziologu reanimatologu Saeimas priekšsēdētājas biedru Gundaru Daudzi (ZZS) - prezidenta amatā sabiedrība varētu arī nepārdzīvot. Iespējams, ka pēc tam tai būtu nepieciešams vairs tikai patologanatoms. Jo ZZS saimnieks tad varētu vairs nekreņķēties par notiesāšanu, tāpēc ka būtu, kas vēlāk amnestē un izvirza viņu par premjeru.
Otrs - nevajag klausīties ZZS pārstāvju nebaudāmajās vaimanās par to, ka labākie kandidāti bīstas no nonākšanas mediju uzmanības centrā. Ļaudis, kas baidās tikt vētīti vai nav spējīgi panest apmelojumus, šim amatam galīgi nav piemēroti. Pēc pāris mēnešiem redzēsim, vai deputāti vēl Latvijai labāko.