Latvijas mūzikas Ābolu ķocis

,,,,,

Šis koncerts atsauca atmiņā daudzus citus pēdējā gada laikā dzirdētos, neizceļoties ar oriģinalitāti un īpaši spožām kvalitātēm. Koncerta pirmā daļa atgādināja 50.-70.gadu krievu skaņuplašu ierakstus - orķestra interpretācijas varēja uzlūkot kā konservatīvas, akadēmiskas un nedaudz pompozas, izpaliekot spilgtākai radošajai fantāzijai un prasmīgākām orķestra pārvaldīšanas iemaņām; padomju vokālās skolas tradīcijās muzicēja Ser­gejs Naida - ar plašu emocionālā vēstījuma diapazonu, tembrālai individualitātei un precizitātei pievēršot stipri mazāku uzmanību. Runājot par koncerta otro daļu, Kamens Čanevs raksturojams kā viens no samērā daudzajiem ar spēcīgu un profesionāli skolotu balsi apveltītajiem tenoriem bez sevišķas niansētības un unikalitātes; uz šī fona Sonoras Vaices balss skanēja jūtami fascinējošāk un noskaņās bagātīgāk, taču būtu priecājies par lielāku izsmalcinātību mūzikas liriskajos rakursos un spilgtāku izteiksmību tiem kontrastējošajās ainās. Atskaņojot itāļu opermūziku, orķestra spēle izklausījās pieklājīgā profesionālā līmenī un ne bez emocionalitātes, taču ar problēmām ansambļa saliedētībā un ritmisko līniju stabilitātē, arī diriģenta veidotie sasteigtie dramatiskie kāpinājumi un blāvā tēlainība neiedvesmoja.

,,,,,

Nevaru nosaukt šo koncertu par izcilu notikumu vairāku objektīvu iemeslu dēļ. Pamatīgi kaitināja orķestra «nogrieztais» stīgu sastāvs, īpaši simfoniskajos fragmentos, piemēram, Polovciešu deja krīzes laika variantā - ar sešiem čelliem un četriem kontrabasiem. Arī saslimušā Aleksandra Antoņenko aizvietošana lika vilties. Jautājums: kā rīkoties šādos ekstremālos gadījumos¥ Atcelt vai pārcelt koncertu¥ Mainīt programmu¥ Meklēt aizvietotājus¥ Ir grūti uzreiz atrast tenoru, kurš spētu brīvi un pārliecinoši orientēties gan krievu, gan itāļu repertuārā. Šoreiz viena solista vietā dziedāja divi, taču vairāk ne vienmēr nozīmē labāk. Krievu tenoram Sergejam Naidam bija pārāk daudz negludumu: nepareizas notis, vokālās problēmas, bezkrāsaini tēli. Bulgāru tenors Kamens Čanevs dziedāja izteiksmīgāk, priecēja ar savas spožās balss itāliešu nokrāsu, bet arī viņš nebija perfekti gatavs koncertam. Visvairāk saviļņoja Sonoras Vaices artistiskums, kaut man tā arī palika noslēpums, kāpēc viņa izvēlējās savai balsij tik nepiemērotu partiju kā Manona Lesko.

,,,,,

Šis koncerts bija ekstrēms pārbaudījums, jo tikai tā priekšvakarā tapa zināms, ka Aleksandrs Antoņenko ir saaukstējies un nevarēs dziedāt. Latvijas koncerti reaģēja zibenīgi, uzaicinot divus tenorus un pēc labākajiem menedžmenta paraugiem saglabājot nemainītu solīto programmu. Sergejs Naida no Krievijas izklausījās saguris, viņa viduvējais, vienveidīgais vokālais «dežūrsniegums» un inertā interpretācija garlaikoja Hermaņa un Ļenska ārijās no P. Čaikovska operām. Toties lielisks atklājums izrādījās bulgāru izcelsmes tenors Kamens Čanevs no Vīnes Valsts operas: spēcīgs, plašs, atvērts un ar skaistu tembru. Kā radīts itāļu verisma operām. Sonora Vaice pašlaik ir lieliskā vokālajā formā, ar jaunām krāsām, dziļumu un vērienu balsī. Turklāt viņas skatuves tēli ir tik dzīvi un patiesi! Ģeniāli viņai un viesim K.Čanevam izdevās Manonas un De Grijē duets no Pučīni operas Manona Lesko, kas izvērtās aktīvā un emocionāli piepildītā attiecību atklāsmē. Liepājas Simfoniskais orķestris budžeta apcirpšanas dēļ ir par divpadsmit mūziķiem mazāks, un bija skaidri redzams, kā tas ierobežo instrumentāli krāšņo, romantisko A.Borodina un P.Čaikovska partitūru atklāsmi. Otrajā daļā to izdevās kompensēt ar diriģenta Imanta Rešņa un orķestra pašatdevi - liecināja izsmalcināti, izjusti un dedzīgi interpretētās O.Maskanji un Dž.Pučīni operu simfoniskās ainas.