Latvijas mūzikas Ābolu ķocis

,,,,,

Dzīvs mūzikas vēstījums koncentrētā klasiskās un laikmetīgās mūzikas dažādībā, kas vienā vakarā zīmīgi ieskicē orķestra darbības spektru. Man šajā programmā bija divi galvenie atklājumi. 1.Viļņa Šmīdberga Elēģija. Gan pats jaundarbs, gan tā lasījums. Domāju, ka iegūts lielisks papildinājums kamerorķestra repertuāra jaunajai klasikai. Emocionāli tik patiess un arī dramaturģijā mērķtiecīgs, formā neizplūdis. Veltīta brāļa piemiņai, Elēģija ceļ sāpes gaišuma līmenī.

2.Azartiski spēlētais un izjustais, tik neparasti dzīvesgaršīgais, cilvēciskais J.Haidna koncertsimfonijas lasījums, kam toni ar oboju rokās ar sadzirdamu un acīmredzamu spēles prieku uzdeva pats N.Šnē kopā ar jaunajiem, Berlīnē izstudējušajiem talantiem. Šos vārdus der ielāgot: vijolniece Marta Jagmane, čelliste Guna Āboltiņa, fagotists Jānis Semjonovs.

,,,,,

Šajā vakarā priecēja viss. Diriģents, kas savā mākslinieciskajā pieejā harmoniski savienoja emocijas un prātu, kas, audzinot un attīstot orķestri, arī pats attīstās un aug.

Talantīgais kolektīvs, kam piemīt gan jaunības kvēle un jūtu svaigums, gan nobriedusi nopietnība, savu ceturto dzīves gadu sagaidīja ar jau izkoptu tēlu. Programma, kas turpināja repertuāra pamatlīniju: klasika plus pasaules mūzikas (tai skaitā arī latviešu mūzikas) novitātes. Jozefa Haidna simfonijās saistīja dzīva pulsācija un muzikālā stāstījuma izteiksmīga intonācija, pirmklasīgs virtuozu solistu (orķestra jaunie koncertmeistari, atgriezušies mājās no mācībām ārzemēs, un pats diriģents ar oboju!) ansamblis.

Somu komponista Magnusa Lindberga svīta Jubilees apbūra ar spožu krāsu pārbagātību. Par koncerta centrālo notikumu kļuva lieliski pirmatskaņota Viļņa Šmīdberga Elēģija - tīras enerģijas iemiesojums, patiesums un cēla vienkāršība.

,,,,,

Valsts kamerorķestra jaunās sezonas atklāšanu uztvēru kā vienu no labākajiem Sinfonietta Rīga koncertiem, kurus diriģējis N.Šnē. Panākumus nodrošināja precīzi atrasts līdzsvars starp emocionālu vēstījumu un racionāli skaidru, loģiski pārdomātu muzikālo dramaturģiju un saistoša programma ar pašam diriģentam īpaši tuvu māksliniecisko valodu - Vīnes klasisko skolu un laikmetīgo mūziku, ietverot arī latviešu jaundarba pirmatskaņojumu.

V.Šmīdberga Elēģija pārliecināja ar postromantisku mūzikas izteiksmes līdzekļu profesionālu izmantojumu un izjūtu patiesumu, orķestra spēle adekvāti atainoja skaņdarbā ietvertos pārdzīvojumus. Haidna Sinfonia concertante lasījumam, it īpaši visu solistu sniegumam, piemita atraisīta emocionalitāte, izsmalcināta noskaņu gamma un stilistiska precizitāte; šādas interpretācijas vērtības tikpat bagātīgi bija atrodamas arī M.Lindberga spožajā Jubilees. Haidna 99.simfonijas atskaņojums nesa maz pārsteigumu, liecinot, ka diriģents sasniedzis grūti pārkāpjamu robežu un arī orķestra izaugsmes iespējas ne tuvu vēl nav izsmeltas.