Latvijas mūzikas Ābolu ķocis

,,,,,

Jaunās Spīķeru koncertzāles pirmais koncerts patīkami pārsteidza gan ar norises vietas vidi, kas šķiet ļoti daudzsološa turpmākajiem laikmetīgās mūzikas atskaņojumiem, gan ar saistošu un arī kontroversālu programmu. Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta muzikalitāte, stilistiskā izjūta un ansambļa saspēle ir cildināma, mazāk spilgti iezīmējoties vienīgi toņa unikalitātei - Ligeti 1.stīgu kvartets izskanēja emocionāli piesātināti, neraugoties uz to, ka formas dramaturģijā tas nav meistarīgākais komponista darbs, savukārt Kramba Melnie eņģeļi līdz ar skaņdarba amerikānisko polistilistiku un pasaules uztveri tika atainoti ar izteiksmīgu un noskaņās koncentrētu muzikālo vērienu. Guntis Kuzma Pētera Vaska Muzikālajos momentos izpaudās profesionāli un aizrautīgi, nepārprotami atklājot to, ka šī mūzika ir viens no komponista radikālākajiem eksperimentiem, darba groteskajām intonācijām balansējot starp ekspresiju un farsu. Ievas Paršas uzstāšanās ar Lučāno Berio ciklu Tautasdziesmas bija skaists koncerta noslēgums, novērtējot interpretācijas artistiskumu, izsmalcinātību un melodiskumu; līdztekus tam būtu tikai priecājies par spēcīgāku un bagātīgāku vokālo skanējumu.

,,,,,

Piecas zvaigznes par to, cik piemērota un daudzšķautņaina laikmetīgās mūzikas programma izraudzīta jaunajai Spīķeru koncertzālei, kura aizrauj ar savu urbāno aktualizētās vēstures vidi. Tai lieliski derēja gan Ģ.Ligeti 1.stīgu kvartets, kura tam laikam novatoriskos sonoros elementus, īpatnējos stīgu skārumu (štrihu) veidus orķestra Sinfonietta Rīga jaunie mūziķi izspēlēja sulīgi (īpaši - altiste Liene Kļava) un pat ar teatrālu žestu (bija vērts tuvplānā pavērot čellista Kārļa Klotiņa mīmiku, mūziķu saspēli kā humora pilnu savstarpēju komunikāciju). Kontekstam izraudzīts īstais Pēteris Vasks - tik sen nedzirdētajā, ka jau piemirstajā avangardista - netradicionālu klarnetes spēles paņēmienu izmēģinātāja - lomā, liekot Guntim Kuzmam savu skaņurīku pat izjaukt pa sastāvdaļām, pūšot tikai «mundštukā» vai tikai korpusā. Sinfonietta Rīga kvarteta (A.Bahirs, A.Kanniņa-Liepiņa, L.Kļava, K.Klotiņš) spēlētais amerikāņa Dž.Kramba Black Angels - karojošās cilvēces drāma, kas pausta spēles veidu un stilu enciklopēdiskā vērienā, - atgādina, kā Rīgā tika meklēta vieta mūsdienu kamermūzikai, piemēram, Dzelzceļa muzejā, kur šo opusu ar N.Šnē pie skaņu režijas pults spēlēja vēl Rīgas kamermūziķi. Ieva Parša L.Berio Tautasdziesmās, lai arī vēl ne vokāli perfekta, lieliski jūt folklorisko «drēbi» - viņa apbūra ar savu personību un impulsīvi, drosmīgi lietoto tautas dziedātājas arsenālu.

,,,,,

Izcils notikums - jaunas koncertvietas atvēršana situācijā, kad valsts cenšas attaisnot iedomātas un definēt reālas prioritātes. Spēcīgāko iespaidu atstāja Kramba opuss. Sinfonietta Rīga stīgu kvartets vecajā sastāvā rādīja žilbinošu saspēli un pārliecinošu spēju atklāt mūzikas saturu. Martas Jagmanes klātbūtne jaunajā kvarteta sastāvā ir apsveicama, tomēr vienlaikus gribētos, lai jaunā mūziķe spēlētu ar tikpat intensīvu un tembrāli bagātu toni kā pārējie. Ligeti ģeniālā mūzika vairākkārt «apstājās», un iemesls tam, visticamāk, ir pagaidām nepietiekamā vienošanās par muzicēšanas principiem. Uzslava Guntim Kuzmam par spēju īstenot viena aktiera teātri Vaska atraktīvajā opusā! Berio ciklā varēja apbrīnot Sinfonietta Rīga mūziķu augsto profesionalitāti. Ievas Paršas dziedājums «paņēma» ar smalkumiem un pārmiesošanās virtuozitāti, taču vokālā kupluma mazliet pietrūka. Tomēr kopumā koncerts bija mākslinieciski spēcīgs notikums, kas licis pamatakmeni jaunai spilgtai lappusei Latvijas mūzikas dzīvē.