Tehniski skolu dibināja, sadarbojoties diviem francūžiem - ekonomikas teorētiķim, kurš joprojām ir Ekonomiskā kara skolas direktors, un franču armijas Izlūkošanas nodaļas ģenerālim. Viņi saprata, ka, apvienojot abu pārstāvētās zināšanu jomas, ir iespējams Francijā radīt skolu, kurā mācītu stratēģiju savienojumā ar ekonomisko zināšanu bāzi. Faktiski tas arī ir skolas sākums - divu personu, divu domāšanas kategoriju salikums, kuru joprojām uzskatām par mūsu sniegtās izglītības pamatu. Tāpēc mēs arī šodien sevi prezentējām kā stratēģijas un ekonomiskās izlūkošanas skolu.
Izlūkošana gan nekādā gadījumā nenozīmē spiegošanu -gandrīz visa zināšanu ieguve balstās uz brīvi pieejamu informāciju no jebkādiem avotiem jeb ir «atvērta». No šīs pozīcijas un izpratnes mēs skolā esam izveidojuši taktiku, tehnikas un metodes, lai izveidotu stratēģiju, ar kuras palīdzību spējam konkurējoši cīnīties ar pasaulē pastāvošajām agresīvajām ekonomikas metodēm. Mūsu filozofija ir veidota uz faktu, ka valstīm un kompānijām ir ļoti liela tieksme cīnīties, kad vienlaikus parādās dažādi ekonomiski sarežģījumi - vietējie oficiālie un neoficiālie regulējumi, tradicionālo izmaksu izmaiņas, jaunu konkurentu skaita un spēka pakāpenisks pieaugums, tehnoloģiskas problēmas un jaunu tehnoloģiju parādīšanās. Visas manis nosauktās paradigmas, ko veido globalizācijas process, spieda mūs šajā situācijā izveidot zinātnes virzienu kā atbildi, kā pret to cīnīties. Skola piedāvā Eiropas valstīm un kompānijām stratēģisku ekspertīzi, lai tās spētu stāties pretī ekonomiskajai konkurencei starptautiskā līmenī.
Tātad jūs neapmācāt tikai Francijas pārstāvjus?
Sākotnējā ideja bija apmācīt tieši frančus, bet mēs pamazām sapratām, ka visu Eiropas valstu ekonomikas ir vismaz tehniski saistītas. Lai gan mums notiek cīņas arī iekšēji, galvenokārt daudz stratēģiskākā līmenī mums ir jācīnās par Eiropas kopējo spēku pasaules mērogā. Tādēļ pie mums studē jaunieši no daudzām Eiropas valstīm, piemēram, Vācijas, Spānijas, Itālijas, ir arī no Krievijas. Tā nav privatizēta franču stratēģija, tā ir mūsu izstrādāta stratēģija visas Eiropas dimensijā, kuru piedāvājam kopējās konkurences palielināšanai.
Jūs apmācāt gan valsts iestāžu, gan privātu struktūru speciālistus?
Jā, mums ir trīs dažādas auditorijas. Galvenā ir jaunie studenti, kas iegūst bakalaura līmeni. Viņi skolā attīsta augstas ekonomiskās teorijas un izlūkošanas prasmes un tehnikas, lai informāciju iegūtu. Lielākoties viņi darbu atrod privātās struktūrās, bet arī valdības un nevalstiskajās organizācijās. Tāpat šeit mācās speciālisti, kas jau pārstāv kādas nozares, piemēram, enerģētiku, mašīnbūvi, telekomunikācijas. Šajās nozarēs strādājošie jau zina, ka viņu darbā cīņa par informāciju var būt izšķiroša. Trešā grupa ir valdības institūciju pārstāvji - pie mums mācās vairāki armijas virsnieki, policisti un citu iekšlietu struktūru darbinieki, kā arī administratīvie darbinieki. Viņi, mācoties šajā skolā, iegūst ļoti nepieciešamas zināšanas, kā apvienot ekonomiku ar stratēģisku cīņas domāšanu. Arī es pats esmu civilista, ekonomikas eksperta sajaukums un vienlaikus bijis pulkvedis, kurš dienējis armijas izlūkošanas centrā. Tieši šādi apmācītas personības ir tas, ko mēs vēlamies dot valstij un Eiropai.
Kas ir šīs metodes, ko iegūst jūsu studenti?
Ekonomiskā cīņa, līdzīgi kā armijā, nozīmē apvērsumu, manipulāciju un kaitniecības veidošanu, kā arī pretinieka destabilizāciju. Mūsdienās šīs metodes tiek plaši lietotas ne tikai kaujas, bet arī informācijas laukā. Mūsu mērķis bija to izprast, lai varētu to mācīt un tālāk cilvēki šīs zināšanas varētu izmantot kompāniju labā.
Mūsu izglītības programma balstās uz pieciem galvenajiem pīlāriem. Pirmais ir pasaulē notiekošo ekonomikas problēmu risināšana esošajā globalizācijas situācijā - cilvēkiem ir jāattīsta prasme novērtēt un analizēt varas attiecību stratēģisko pusi un to sarežģīto vidi. Otrais pīlārs ir būt gatavam. Sens teiciens vēsta, ka būt sakautam ir piedodami, bet būt pārsteigtam nav. Mūsdienu kompāniju vadīšana globalizācijas apstākļos nozīmē nepārtrauktu informācijas analīzi un lēmumu pamatojumu ar analīžu rezultātiem. Trešais ir prasmes tikt galā ar uzbrukumiem un kaitniecību no citu puses, savukārt ceturtais ir lobēšana, kā arī prasme izmantot informāciju pret citiem uzņēmumiem, ja tas dod ekonomisku labumu pašiem. Gadījumā, ka kāda cita kompānija pret mūsu kompāniju izmanto ekonomikas kara principus, mums ir jāprot atrast viņu trūkumus, lai veidotu konstruktīvu polemiku. Jāsaprot, ka tas nav dialogs, bet vārdu karš, un tā jau ir māksla. Piektais un pēdējais skolas izglītību balstošais pīlārs, ko spējam iemācīt, ir spēja ārkārtīgi ātri pielāgoties jebkurām situācijām, ko panākam, studentiem liekot risināt reālas konflikta situācijas, kuras pastāv reālām kompānijām vai valstīm. Šo programmu mēs īstenojam jau sesto gadu un redzam, ka tā ir devusi lielu grūdienu mūsu sniegtās izglītības attīstībā.
Kā jau minēju, pamatā izglītība balstās uz atvērto informāciju, kas veido aptuveni 85 procentus, aptuveni 10 procentu ir tā saucamā pelēkā informācija, kas nav slepena, bet ir jālieto īpašas prasmes tās iegūšanai. Taču 5 procenti ir patiešām slēpta un slepena informācija, kurā mēs neesam ieinteresēti - neesam spiegi un nelietojam specdienestu rīkus un metodes. Jūs man neticētu, ja izstāstītu, ko ir iespējams atrast un uzzināt, izmantojot tikai brīvi pieejamo informāciju, faktiski iegūstama informācija par jebkuru jebkur.
Tātad jūs mācāt ne tikai aizsargāties, bet arī uzbrukt.
Mēs mācām sadursmi no visiem tās aspektiem. Ar aizsardzību vien nav iespējams uzvarēt karu.
Kas ir ekonomiskā kara ieroči?
Galvenokārt tā ir metodoloģija - līdzīgi kā karadarbībai un mārketingam, arī ekonomikas karam ir sava metodoloģija. Es teiktu, ka tie cilvēki, kuri mācās un kuriem tas padodas, ir īpaši apveltīti, jo parasta cilvēka dabā nav ierasts būt aktīvam informācijas medniekam. Tāpēc, pirmkārt, ekonomiskā kara ieroči ir šādi cilvēki, bet no praktiskiem instrumentiem plaši izmantojam datora programmatūru, kas spēj meklēt un analizēt informāciju. Tāpat ir programmatūra, ar kuras palīdzību varam veidot tādus kā šaha lauciņus, kuros redzam, kuras kompānijas, organizācijas un cilvēki citi ar citiem ir kādā veidā saistīti. Piemēram, varam saprast, vai mans ienaidnieks ir draugos ar manu paziņu, no kurienes viņš ir nācis un ko varētu darīt tālāk. Šādus lauciņus var veidot politiskā, ekonomiskā, socioloģiskā līmenī, kā arī redzēt šo līmeņu savstarpējo mijiedarbību - tas ir kā pārredzēt pasauli šaha figūriņu veidā. Apmācām studentus veidot šādu cilvēku un organizāciju kartogrāfiju. Mācību procesā, noskaidrojot informāciju par dažādām organizācijām, spējām izveidot karti, kas savieno sešus simtus organizāciju un uzņēmumu pasaulē.
Kopš skolas dibināšanas, to beiguši ap 1000 studentu, kas patlaban dzīvo 63 valstīs, un saikne starp viņiem un mums joprojām saglabājas ļoti cieša, kas arī palīdz veidot mūsu pētījumus augstā līmenī visapkārt pasaulei.
Kāda ir mediju loma šajā karā?
Ļoti liela, bet bieži vien paši mediji nemaz neapzinās, ka ietverti šādās stratēģijās. Mūsu cilvēki ir apmācīti manipulēt ar mediju interesi, lai caur tiem nogādātu sev svarīgu informāciju līdz sabiedrībai, bet tajā pašā laikā neuzticētos tiem. Atcerēsimies kaut vai Irākas kara sākotnējos iemeslus - mediji ar prieku publicēja bildes ar bioloģiskajiem ieročiem, bet pa šiem desmit gadiem tie joprojām nav atrasti.
Kas ir tās nozares Eiropā, kur šāda veida plānošana notiek visvairāk?
Ir nozares, kur ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē ir augsts konfrontācijas līmenis. Redzamākās savā iekšienē karojošās nozares ir enerģētika, farmācija, mājokļu un infrastruktūras būvniecība, militārais sektors, augstās tehnoloģijas un pilnīgi noteikti arī zinātne, izpēte, piemēram, pārtikas jomā. Pasaulē viens no redzamākajiem piemēriem konkurences ziņā ir starp Pepsi Cola un Coca-Cola kompānijām pastāvošā konfrontācija. Starp šajā konfliktā iesaistītajā cilvēkiem ir ārkārtīgi liela cīņa, kura viscaur satur gan lobēšanu, gan pamatīgu izpētes un analizēšanas darbu. Taču ne vienmēr tas nozīmē cīņu globāli lielu kompāniju starpā - arī mazas kompānijas ir pakļautas ekonomiskajam karam. Piemēram, maksājumu karšu čipa tehnoloģiju izgudroja franču inženieris, un to attīstīja franču kompānija GEN+, bet to pārtvēra ASV bāzēts riska ieguldījumu fonds un patentēja tur. Francijas kompānija nebija ne tuvu Coca-Cola apmēriem, bet kļuva par ekonomiskā kara upuri. Tādējādi ir zaudēta ne tikai Francijai, bet visai Eiropai. Tā ir situācija, kādu mēs nevēlamies pieļaut vairs nekad - mēs izgudrojam, attīstām, mums tā ideja pieder, bet tomēr nespējām to nosargāt.
Jūs minējāt, ka Eiropai jācīnās kā vienai, bet vai, piemēram, Vācijas un Francijas starpā nepastāv konkurence?
Protams, pastāv. Tas ir skaidrs, ka cīņa ar saviem kaimiņiem pastāvēs vienmēr, bet jautājums ir, par kādiem jautājumiem un kādā līmenī tas notiek. Piemēram, izveidojot Airbus, Eiropas valstis ir pierādījušas, ka spēj savā starpā arī sadarboties. Vienmēr cīņa nav nemaz iespējama un nepieciešama. Piemēram, par atsevišķiem jautājumiem Eiropa sadarbojas arī ar ASV.
Kuras valstis ir pašas spēcīgākās ekonomiskajā karā?
Atbilde ir vienkārša - Amerikas Savienotajām Valstīm ir vislielākās iespējas, zināšanas un vara, lai tajā piedalītos. Štatos ir pat radītas privātas kompānijas, kas spēj būt vadošās pasaulē noteiktos sektoros. Tajā pašā laikā sevi aizvien spēcīgāk parāda arī Ķīna. Bet ASV tepat Eiropā ir spēcīgi lobētāji, kas darbojas dažādu valstu valdībās un pat Briselē.
Cik spēcīga ir Ķīna, vai arī tur ir ekonomiskā kara skolas?
To ir grūti atbildēt, jo viņi šo nesauc par ekonomisko karu, bet zinām, ka ir mums līdzīgas mācību iestādes gan ASV, gan Ķīnā. Ir redzams, ka arī Ķīnai ir nepieciešamās zināšanas un viņi tās prot izmantot, lai pārņemtu dažādus tirgus sektorus. To vislabāk pašreiz varam redzēt Āfrikā, kur Ķīna jau labu laiku ir pats spēcīgākais spēlētājs. Arī Krievija paliek aizvien labāk trenēta ekonomiskajām sadursmēm.
Vai to mēs redzam arī enerģētisko interešu sakarā?
Tieši tā. Redzamākais instruments, ko Krievijas valdība izspēlē gan politisku, gan ekonomisku labumu gūšanai Eiropā, ir Gazprom.
Vai tas varētu būt saistīts arī ar atomreaktoru slēgšanas plāniem Vācijā?
Diemžēl neesmu pētījis šo iespējamību, bet, iespējams, šajā plānā ir sakarības ar Krievijas ekonomiskajām interesēm. Ir zināms, ka Vācijai ar Gazprom ir saistības, kas šo teorētiski padara saprotamu, bet pētījis šo iespēju neesmu.
Kā vērtējat dārzeņu skandālu sakarā ar aizdomām, ka sākotnēji tomāti, vēlāk gurķi un citi dārzeņi tika vainoti E. Coli vīrusa izraisīšanā? Vai Vācijai, to paziņojot, un Krievijai, slēdzot robežas Eiropas dārzeņu importam, pamatā bija stratēģiskās intereses?
Man nav pietiekamas informācijas par šo lietu, un nezinu, vai Vācijas valdība vēlējās ietekmēt Spānijas tirgu. Tai pašā laikā tas, ka Krievija viena gadījuma dēļ vienā valstī aizvēra robežas viesiem no Eiropas Savienības ievestajiem dārzeņiem, nepārprotami ir ekonomiskā kara elements.
Latvijā nesen bija skaļš skandāls, ka uztura speciālists no Dānijas paziņoja, ka Latvijas vafeles ir kaitīgas veselībai. Vēlāk gan izrādījās, ka laboratorija ir kļūdījusies un ar vafelēm ir viss kārtībā. Profesors tikai atvainojās. Vai arī šāds gadījums varētu būt traktējams kā ekonomiskā kara līdzeklis?
Tas vistiešākajā veidā ir tas, ko mēs mācām saviem studentiem. Tas ir tieši tas! Es nezinu šo personu un viņa stratēģiju, bet zinu, ka šādas vārdiskas sadursmes ir tas, ko mēs mācām. Iespējams, kāds to ir izplānojis un šis ir stratēģiski pārdomāts solis. Tā ir taktika, ko varētu paveikt cilvēki, kurus esam apmācījuši. Es gan nesaku, ka esam to darījuši, jo par šadu gadījumu nemaz nebiju dzirdējis. Taču gribu uzsvērt, ka mūsu studenti ir mācīti būt gatavi arī šādām situācijām, ja tās apdraud viņu uzņēmumu ekonomiku. Tāda ir pasaule, kurā mēs strādājam, un tā ir situācija, kādēļ mums bija nepieciešams radīt šādu skolu, lai Francijā no līdzīgām situācijām spētu izvairīties.