Kā svētku eglītes virtenē savijas daudzās apakšfirmas, kas iesaistītas projektu būvniecībā. Ja pēkšņi virtene pārstāj degt, noskaidrot, kura lampiņa bijusi pie vainas, ir gandrīz neiespējami. Būvuzraugs Ilmārs Birzgalis Dienai norāda, ka pašreizējo situāciju mainīt ir diezgan grūti. Pirmkārt, vajadzētu panākt, lai galvenais būvuzņēmējs būtu atbildīgs par pilnīgi visiem būvlaukumā strādājošajiem apakšuzņēmumiem. Patlaban situācija esot absurda. «Galvenais būvuzņēmējs noslēdz līgumu, būvatļaujā par atbildīgo deleģējot būvdarbu vadītāju, ir būvuzraugs un arī autoruzraugs,» secību sāk klāstīt I. Birzgalis un turpina, «viņi nonāk pie konkrētas būvkonstrukcijas izbūves. Tas tiek deleģēts apakšuzņēmumam, kas ir reģistrēts būvkomersantā. Savukārt šis būvkonstrukciju izbūvētājs noslēdz apakšuzņēmēja līgumu ar konkrētu metālkonstrukciju piegādātāju, kurā atkal pēc būvnormatīviem ir vajadzīgs būvkomersants.» I. Birzgaļa izklāsts par atbildību vēl nav pat pusē. Kad tas noslēdzas, viņš teic, ka ir projekti, kas būvēti pat desmit apakšuzņēmēju pakāpēs.
«Saeima atbalstījusi ieceri izveidot Būvinspekcijas kontroles biroju, lai tas pārbaudītu atbildības. Ko viņi baudīs, viņi kaklu nolauzīs! Mums vairs nav tā, kā kādreiz būvēja - ķieģelis, kaļķis, ķelle un stute,» izsaucas I. Birzgalis.
Paliek apdegušie gali
Par spīti tam, ka būvniecība ir reglamentētā sfēra un tā pieprasa sertificētus speciālistus, apakšuzņēmēju kapacitāti izmērīt neviens nesteidz. «Pie lielajiem projektiem strādā mazās kompānijas, kuras nespēj atļauties nodrošināt ne būvniecības kvalitāti, ne profesionālu vadību, ne darba drošību, ne atbilstību visām nodokļu politikas prasībām. Strādā melnās brigādes,» norāda I. Birzgalis. Lielajiem būvuzņēmumiem nav izdevīgi uzturēt savus būvniekus, jo viņi tos lēti iegādājas kā ārpakalpojumu no mazajiem uzņēmumiem. Šo problēmu neslēpj arī Ekonomikas ministrijā, tās pārstāve Elita Rubesa-Voravko stāsta, ka mazie uzņēmumi to uztver kā diskrimināciju: «Nesaņemot pasūtījumu visa objekta būvniecībai, viņus aicina piedalīties kā apakšuzņēmējus. Tādā statusā samaksa par darbiem ir mazāka nekā pilna cikla projekta īstenošanā.» E. Rubesa-Voravko teic, ka šajā brīdī liela nozīme ir tam, vai lielais uzņēmums ievēro godīgus un nediskriminējošus apmaksas nosacījumus. To, ka lielais apakšuzņēmumu skaits mēdz radīt sajukumu būvobjekta dokumentācijā, neviļus apliecina arī Rīgas pilsētas būvvaldē. Tās pārstāve Ilze Žūka teic, ka būvprojektos tipiskākie pārkāpumi ir saistīti tieši ar neatbilstībām izpilddokumentācijā. «Piemēram, būvdarbu žurnālā un autoruzraudzības žurnālā nav aizpildītas visas sadaļas, nav atbildīgo būvniecības dalībnieku parakstu, nav nozīmīgo konstrukciju un segto darbu pieņemšanas aktu,» atklāj I. Žūka. Pagājušajā nedēļā, Saeimā diskutējot par grozījumiem Būvniecības likumā, arī neatkarīgo deputātu grupas pārstāve Elīna Siliņa izcēla nepieciešamību pēc apakšuzņēmēju kompetences. «Profesionālo izglītību un mūžizglītību sasienam kopā ar būvniecībā iesaistīto speciālistu izglītību. Padomju laikā mums bija piecu kategoriju būvniecībā iesaistītie speciālisti, sākot no zemākā līmeņa būvstrādnieka, līdz pat augstākā līmeņa inženieriem. Ja mēs šādas prasības ieviesīsim būvniekam no A līdz Z, tad arī tam apakšuzņēmējam, kas specializējies vienā mazā, konkrētā būvniecības jomā, problēmas ar būvniecības kvalitāti nebūs.»
Zemākās cenas faktors
Būvniecības eksperts Leonīds Jākobsons teic, ka būvniecības kvalitāti vismaz daļēji var kontrolēt, regulējot tieši iepirkumu procedūru: «Lielie uzvar, un tā tam arī jābūt. Ieteiktu vērst uzmanību uz pretējo, piemēram, ja kāda kompānija, kas ir piedalījusies iepirkumus un tos norāvusi vai arī ir pieļāvusi kādus pārkāpumus būvniecības procesā, tad šo kompāniju no A grupas uz laiku vai pavisam varētu izslēgt.»
Kaut gan Publisko iepirkumu likums zemākās cenas principam paredz arī alternatīvu iespēju - saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, ar izteiktu izrāvienu pēdējos piecos gados tomēr uzvarējuši piedāvājumi par zemāko cenu. Piemēram, 2010. gadā tika noslēgti 534 līgumi, kuros izvēlēta zemākā cena, vien 220 gadījumos priekšroka dota saimnieciski izdevīgākajam piedāvājumam, liecina Iepirkumu uzraudzības biroja apkopotā informācija. Gadiem ejot, tendence kļūst arvien izteiktāka. Tā, piemēram, pērn zemās cenas princips ļāvis atrast uzvarētāju 859 iepirkumos, tajā pašā laikā saimnieciski izdevīgākais piedāvājums izvēlēts vien 152 gadījumos. Par spīti tam, ka finanšu krīze 2011. gadā vēl bija pilnā plaukumā, tieši tad iepirkumos bija novērojama vislielākā kopējā līgumu summa un līgumu skaits. Tad pavisam tika noslēgts 1071 līgums par 590 miljoniem latu. Šogad noslēgts mazāk līgumu - 1011, arī summa ir par apmēram 70 miljoniem mazāka.