Bēgļu tēma aktualizējusi jautājumu - kādu gribam Latviju nākotnē? Monoetnisku, bet nabadzīgu vai daudznacionālu un ekonomiski attīstītu? Ja iedziļinās procesos, kas saistīti ar dzīves līmeņa atšķirībām dažādās Eiropas valstīs, redzams, ka citas izvēles nemaz nav.
Ziņa, ka Latvija divos gados varētu uzņemt 250 Āfrikas bēgļu, raisījusi milzu ažiotāžu. Tiek zīmētas visai rasistiski apokaliptiskas ainas - latvieši aizceļo, afrikāņi nāks viņu vietā, tas iznīcināšot Latviju utt. Tas, ka joprojām aizbrauc ļoti daudzi, tiešām ir satraucošs fakts. Taču jāņem vērā, ka to cilvēku skaits, kas divu gadu laikā pamet valsti, ir teju vai simtkārt (!) lielāks par bēgļu uzņemšanas solījumos minēto - saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2014. gadā uz dzīvi citviet pārcēlās 22 600 Latvijas iedzīvotāju, vēl pāris gadu iepriekš - 25 200 cilvēku. Aizbrauc visai pragmatisku apsvērumu dēļ - jo citur ir daudz augstāks dzīves līmenis nekā pie mums. Taču šis faktors ir būtisks ne tikai etniskajiem latviešiem, bet arī šeit dzīvojošajiem cittautiešiem un arī no kara briesmām mūkošajiem. Līdz ar to, kamēr Latvija ir nabadzīga, bailes no iebraucējiem ir krietni pārspīlētas. To, starp citu, netieši atzīst arī paši panikas cēlāji, ik pa laikam izceļot statistiku, kas rāda, ka procentuāli latviešu īpatsvars (nejaukt ar kopskaitu) Latvijā aug.
Taču viss mainītos straujas ekonomiskās izaugsmes apstākļos. Jā, mūsu tautieši vairs netiektos aizceļot, varbūt daudzi atgrieztos, taču vienlaikus Latvija būtu daudz interesantāka arī visa veida imigrantiem, bet to skaits... No šī aspekta - tiem, kas tagad asi iestājas par etnisko tīrību un pret jelkāda bēgļu daudzuma uzņemšanu, būtu asi jāiestājas arī pret visa veida pasākumiem, kas veicina ekonomikas attīstību. Nepopulāri? Jā, bet tas vismaz būtu konsekventi pret to etnisko interešu retoriku, kāda tiek tiražēta šobrīd.
Lai nerastos pārpratumi - es neesmu par masveida bēgļu vai ekonomisko migrantu uzņemšanu. Iepriekšminētais ir vien kopsakarības, kas jāņem vērā, domājot par šī teksta sākumā uzdoto jautājumu - kādu gribam Latviju nākotnē? Par to šobrīd būtu maksimāli plaši jādiskutē. Problēma vien tā, ka kompleksi par šo tēmu neviens nav gatavs runāt. Politiķiem daudz vieglāk - un no personiskās popularitātes audzēšanas viedokļa arī efektīvāk - celt paniku par kādu atsevišķu aspektu, kas problēmas tikai saasina. Bet varbūt šis ir īstais brīdis, kad atjaunot integrācijas ministra amatu valdībā un tā atbildībā nodot arī migrācijas politikas izstrādi? Jā, iepriekš šajā jomā bijušas kļūdas, ņemsim tās vērā, saprotot, ka nekas labs nav sagaidāms, arī laižot visu pašplūsmā.