Potes lāčiem
Savā ziņā pirmo reizi ar medicīnu Dace saskārusies jau bērnībā, špricējot ūdeni saviem rotaļu lāčiem. Dace smej, ka mazais oranžais lācītis ar dzelteno vēderu vienmēr bijis slapjš un mūždien žāvējies dārzā uz veļas auklas. Taču ģimenē medicīnas jomā strādājusi tikai attālāka radiniece, tuvinieki strādājuši profesijās, kas saistītas ar mūziku, pedagoģiju un tehniskām lietām. Pamatskolā Dace, lasot grāmatas par valdnieku kapenēm, izrakumiem un visdažādākajām pasaules vietām, sapņojusi par arheoloģiju un vēsturi. Domājusi, ka pašai būs iespēja atklāt brīnumus un apceļot pasauli. Vēlāk, jau mācoties vidusskolā vēsturi, sapratusi, ka tas nav viņas īstais lauciņš. Vecāki Dacei devuši brīvu vaļu, un sieviete nolēmusi studēt toreizējajā Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolā. Izglītība laika gaitā papildināta, un studēt sanācis arī Latvijas Universitātē, kur iegūts bakalaura grāds veselības aprūpē.
Pirmās darba gaitas sākusi neatliekamajā palīdzībā, Dace kopumā šajā profesijā ir pilnus 27 gadus, no kuriem gandrīz septiņi pavadīti Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centrā. Tagad, skatoties uz toreiz veiktajām izvēlēm, savu lēmumu Dace nenožēlo, piebilstot, ka ir tiešām priecīga un lepna par savu profesiju. Lai gan ir bijuši pāris mēģinājumu pavirzīties nedaudz tālāk no medicīnas, vienmēr atgriezusies atpakaļ, un tagad var teikt, ka pilnīgi noteikti ir savā īstajā vietā.
Gaidīs, līdz atnāks
Pamatā Daces darbs saistīts ar krūts pacientiem, kā viņus sauc slimnīcā. Proti, liela daļa no šiem cilvēkiem ir krūts vēža pacienti. Dace ar viņiem ir saskarē gan pirms diagnozes paziņošanas, asistējot ārstam, gan arī diagnozes paziņošanas brīdī un stacionārajā posmā. Lai gan par pacientu stacionārā rūpējas jau attiecīgās nodaļas māsas, Dace stāsta, ka tas ir viņas pienākums pieiet pie cilvēka, lai pārliecinātos, kā viņš jūtas. Turklāt rūpes nebeidzas līdz ar operāciju - pacients Daces redzeslokā ir arī pēc tam, plānojot viņa turpmāko aprūpi. Māsas darbs nenozīmē tikai medicīnisku manipulāciju veikšanu, bet arī vienkāršu atbalsta sniegšanu. Pilnīgi saprotams ir tas, ka pacients var būt emocionāli satraukts, viņam kaut kas ir jāpaskaidro, jāpastāsta.
Domājot par Daces ikdienu, vērā jāņem arī tas, ka šie pacienti nav šajā statusā tikai uz brīdi, kamēr viņi ir slimnīcā. Liela daļa no viņiem ārstējas vēl vairākus gadus, un Dace ir tas cilvēks, pie kuras var nākt kaut ko jautāt, noskaidrot, gūt vienkārši iedrošinājumu vai izkliedēt šaubas. Tāpēc viņai jābūt pieejamai - pat vairāk nekā ārstam.
Stāstot par saviem pacientiem, Daces saraksts ir garš, taču Krūts slimību centrā viņa ir vienīgā māsiņa un strādā katru darba dienu. Ja kāds pacients ir aizkavējies un nav paspējis uz pārsiešanu vai citu procedūru, Dace viņu gaida arī vēlā vakarā, jo cilvēki jau nav tikai no Rīgas. Gaida arī Ziemassvētku priekšvakarā. «Atceros, ka toreiz paciente teica, ka viņa būs, un es zinu, ka viņa ir patiešām jauka un izpilda visu to, ko viņa sola, un vienmēr atzvana, bet pulkstenis jau ir trīs, četri un pieci, seši. Visi jau ir mājās. Bet beigās atbrauc. Viņa bija gājusi no mājām līdz kaut kādam mistiskam autobusam vairākus kilometrus, pēc tam viņa gājusi vēl vairākus kilometrus, lai tiktu līdz Jelgavai, un beigās nokļuvusi Rīgā. Es jutos tiešām gandarīta,» atceras māsiņa. Dace nav teikusi: «Nē, mēs neesam pieejami,» viņa dara, ko var, lai palīdzētu. Tāpēc arī viņa pacientiem dod savu telefona numuru - ja vajag, var zvanīt arī mājās. Un, ja viņai neizdodas palīdzēt no tālienes, tad vismaz var norādīt cilvēkam, kur griezties. Viņa saprot, ka citi var būt izmisuši un ir nepieciešams kaut vai kāda padoms, lai radītu drošības sajūtu, arī vēlā vakarā vai brīvdienā.
Māsa raudāt nevar
Nenoliedzami krūts vēzis ir smaga diagnoze, un medicīnas personāla acu priekšā kāds var sabrukt, tāpēc darbs noteikti nav emocionāli viegls, atzīst Dace, taču savas emocijas ir jāpaslēpj maliņā. «Pacients nāk pie mums kā pie droša patvēruma ar savu ticību, ka mēs viņam palīdzēsim, un arī mēs ticam, ka spēsim viņam palīdzēt,» nosaka māsa. Ārstam un māsām ir jābūt tiem stiprajiem. Arī Dace piebilst, ka pārdzīvo jau jebkurš, bet neviens mediķis to neizrāda: «Mums ir jāizjūt pacients un jāskatās uz viņu pozitīvi, lai cilvēks uz mums skatītos tāpat. Mediķiem tas ir tāds empātiskais izjūtu līmenis. Jebkurš, kurš strādā medicīnā, ir dziļi līdzestīgs visā, bet mēs nevaram raudāt ar viņu, mums ir jārīkojas. Tas ir tas, kas mums ir mācīts skolā, praksē, darbavietā. Ja mēs visi raudāsim, nekas nenotiks. Vienam ir jābūt tam, kas kaut ko dara, palīdz, atbalsta. Tāpēc mēs šeit esam.»
Dace arī stāsta, ka bieži vien svarīgi pacientu ir tikai uzklausīt. Viņam vienkārši vajag vēlreiz savu sāpi izstāstīt. Un Dace zina, ko šādos brīžos teikt vai kad vienkārši vajag paklusēt. Taču tam visam ir arī otra puse - emocijas no darba sanāk paņemt līdzi arī uz mājām. Tā nav labi, viņa pieļauj, bet šis nav tāds darbs, ko vakarā viegli var nopurināt nost, aiziet mājās un aizmirst, it kā nekas nebūtu bijis.
Gandarījums par rezultātu
«Māsiņ, jūs pat nevarat iedomāties, cik tas bija svarīgi, ka jūs tajā mirklī vienkārši bijāt blakus,» šie ir vārdi, kas Daces atmiņā iespiedušies īpaši spilgti. Tieši pacientu labie vārdi sniedz vislielāko gandarījumu. Savukārt panāktie rezultāti apliecina, ka darbam bijusi nozīme. Tam vien, ka cilvēks kļuvis pozitīvāks, sācis terapiju un sadarbojas ar ārstiem, lai sev palīdzētu, ir liela nozīme.
Dace arī stāsta, ka gan no kolēģiem, gan sabiedrības jūtas novērtēta. Savukārt par atalgojumu viņa nevēlas daudz runāt, vien piebilst, ka cer uz pozitīvām pārmaiņām. Katrā ziņā tas neesot faktors, lai domātu par profesijas maiņu. «Tie cilvēki, kas strādā medicīnā, vienkārši mīl šo profesiju,» nosaka māsa. Turklāt viņai svarīgi ir pildīt tēvam doto solījumu, ka medicīnu nepametīs.
Sarunas laikā, runājot par nākotnes plāniem, Dace min, ka vēlas aizbraukt uz Eiropu. Pirmajā brīdī šķiet, ka vienkārši atpūsties, bet - nē. Medmāsa vēlas apmeklēt kādu no Eiropas krūts veselības centriem, lai paskatītos, kā darbs tiek organizēts tur. Tas došot viņai iespēju uzlabot savu darbu, no kā iegūs arī pacienti.