Jo tās motivācija jūtīgajā pārsūdzībā par Rīgas domes lēmumu gājienu aizliegt nezin kādēļ līdz ar pilno sprieduma tekstu tiks publicēta tikai 12. jūlijā. Tad jau redzēsim, ko tiesas kungi būs sarakstījuši, lai gan grūti iedomāties, kādi vareni argumenti varētu derēt, lai kompensētu gan starptautiski izraisīto sašutumu un kaitējumu valsts tēlam, gan nevajadzīgu sapīlējumu Latvijā. Jo ir skaidrs kā diena, ka zināmā tautas daļā šis ir iemesls teikt, ka «atkal jau tie fašisti uzdarbojas». Un šoreiz viņiem diemžēl ir taisnība.
Tikpat neizbēgami ir tas, ka ārzemju plašsaziņā līdz ar nacistu okupācijas gadadienas svinētājiem tiks piesaukti tur jau labi zināmie latviešu leģionāri, tā bezcerīgi sajaucot vēstures putru ar kāpostiem. Retorisks jautājums: kura tiesa tos atkal spēs izšķirt? Un kura tiesa kompensēs morālo nodarījumu tiem ļoti daudzajiem, kam uz dažu bļauru vārda un pulcēšanās pārprastas brīvības rēķina nu ir sāpoša sirds un morālas paģiras par savu valsti? Jo ko tad vakar būtu svinējuši? Ka galvassāpes tikušas ārstētas ar giljotīnu. Ka monstra vietā 1941. gadā mūs apsēda briesmonis. Ka viena Baigā gada vietā dabūjām vēl četrus Šausmīgos, kuros citu nodarījumu starpā tika noslaktēti 70 tūkstoši Latvijas ebreju. Ne ciešanu un līdzjūtības lielumu samērojot (jo tā ir neizsverama - tā katram no upuriem pienākas visa), bet apelējot pie veselā saprāta tiem, kas 1. jūlijā saskata kaut ko svinamu. Lūk, kādas pārmaiņas, kādu «atbrīvošanu» tiesa atļāva svinēt gājiena rīkotājam Uldim Freimanim un Gustava Celmiņa centram.