Uzvedība bez robežām
Ar krēslu izsists zobs meitenei, ar šķērēm sadurts klasesbiedrs - šādas agresivitātes lēkmes, fiziski aizskarot citus audzēkņus, novērotas no hiperaprūpēto bērnu puses. Vēl vairāk - nemitīgas runas par pašnāvību un atkārtoti mēģinājumi to īstenot sākumskolas vecumā, turklāt piedāvājot par samaksu iemācīt pašnāvības paņēmienus citiem klases skolēniem. Šie ir tikai daži, taču patiesi gadījumi, kas ataino pāraprūpētu bērnu izpausmes no Latvijas speciālistu Dienai pārstāstītās pieredzes. Pēc psihologu teiktā, šādu bērnu uzvedībai ir raksturīga agresija, piemēram, skolēns var izdemolē klasi vai publiski zākāt skolotāju.
Skaidrojumu neadekvātajai uzvedībai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa rod tajā, ka, bērnam pieaugot, viņš izzina robežas savai rīcībai. Ļoti bieži provocē apkārtējos, lai kāds šīs robežas ierāda. «Gadījumos, kad vecāki akli atsakās to pamanīt, bērns tā vietā, lai draudzētos, nodara pāri apkārtējiem, jo vienkārši neprot citādi.»
No vienas puses, vecāki ir tie, kas izvēlas audzināšanas metodes, no otras, gan starptautiskie, gan nacionālie likumi nosaka audzināšanas mērķi - sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. «Tas nozīmē, ka vecāks nevar audzināt bērnu par noziedznieku un mums nav tiesības noskatīties, ja viņš to dara, aizbildinoties, ka tās ir viņa tiesības,» skaidri nosaka L. Rieksta-Riekstiņa. Lietas, kas saistītas ar bērnu hiperaprūpi, pēdējo gadu laikā inspekcijā nonāk arvien biežāk. Tiesa, praksē ir gadījumi, ka bāriņtiesu pārstāvji hiperaprūpi kā problēmu neuztver.
Iespējamas galējības
Arī Laila Balode, centra Dardedze vadītāja, Dienai atklāj, ka pāraprūpes gadījumi ir bieža parādība, kas mēdz būt ar visnotaļ smagām sekām. Viņa atceras, ka reiz kāda sieviete piezvanīja uz centru un lūdza palīdzēt viņas bērnam. Kā atzīst L. Balode, viņas pārsteigums bija liels, kad, pēc lūguma nosaukt bērna vecumu, māte paziņoja - vai, manam dēlam jau 42! «Šāda situācija var rasties tad, ja vecāki neņem vērā bērna attīstībai vajadzīgās prasības, visu darot viņa vietā,» skaidro psiholoģe un psihoterapeite Nora Razgaila. Rezultātā bērna patstāvības iemaņas kavējas un bērns kļūst atkarīgs no aprūpes.
L. Balode uzskata, ka hiperaprūpei var būt ļoti smagas sekas personības attīstīšanās procesā. Šie cilvēki vēlāk var veidot ļoti patoloģiskas savienības -ar atkarīgiem, vardarbīgiem vai gados vecākiem cilvēkiem, pat ar bērniem. Esot arī iespējams, ka viņi neveido attiecības vispār, jo to neprot.
Psihologs un psihoterapeits Uldis Ābele min citu situācijas attīstības piemēru, kad pāraprūpēts bērns visu dzīvi krāj savu iekšējo trauksmi. Tās rezultātā viņš var kļūt par despotisku vadītāju vai sliktākajā gadījumā - pat par maniaku. «Viss ir atkarīgs no hiperaprūpētā uztveres,» paskaidro U. Ābele. Ja šis cilvēks būs sociāli adaptējies, viņš mēģinās to darīt «smalki», kaut kādā veidā apkārtējos psiholoģiski noniecinot. Taču jo viņš būs primitīvāks, jo vairāk vēlēsies kaut kādas riebeklības darīt fiziski. «Ļaunākā formā pat nogalināt,» skaidro psihologs.
Pusaugu problēmas
Ja hiperaprūpējošā ģimenē veidojas problēmas, parasti tas notiekot bērnam sasniedzot pusaugu vecumu, skaidro L. Balode. Nereti šis vecums ir laiks, kad bērns mēģina kaut kādā veidā hiperaprūpējošo saiti pārraut. Vecāki parasti tad krīt izmisumā, jo bērns dara visu, kas iepriekš nebija ļauts. Pastāv arī iespēja, ka, sasniedzot tīņa vecumu, bērnam var veidoties naids pret savu māti, kura liegusi jebkādu autonomiju. Šis naids var veidoties arī pret visu, kas māti atgādina, piemēram, pret sievietēm kopumā, pret cilvēkiem, kuri ir līdzīgā vecumā, ar līdzīgām manierēm vai runā līdzīgā intonācijā. «Tās ir zemapziņas spēles, un tās nav iespējams prognozēt,» skaidro U. Ābele.
Atbildīgi vecāki
No minētajiem bērna attīstības modeļiem ir iespējams izvairīties, viss šeit ir atkarīgs no vecākiem. L. Balode atzīst, ka savā praksē viņai ir nācies sastapt dažādus vecākus - ir tādi, kas visu saprot paši, bet ir arī vecāki, kuri ļoti pretojas un akli atsakās pieņemt nepatīkamo patiesību. N. Razgaila norāda -gadījumos, kad bērna uzvedībā vērojama vardarbība, nepieciešams paraudzīties soli atpakaļ, lai saprastu, kas patiesībā ar šiem vecākiem notiek. Centra Dardedze vadītāja ir līdzīgās domās - vecāki, šādi audzinot bērnu, apmierina savas vajadzības pēc varas un kontroles.
Sabiedrība nepieņem
Aptaujājot vairākas bāriņtiesas Latvijā, Diena noskaidroja, ka praksē tām nākas saskarties lielākoties ar pretējām situācijām, proti, nepietiekamu aprūpi. A. Krasnogolovs skaidro, ka bērnu hiperaprūpi ir ļoti grūti identificēt. Nedz valsts, nedz sabiedrība nav gatava pieņemt šādus gadījumus, kas būtiski ierobežo atbildīgo institūciju spēju iejaukties.
Tam piekrīt arī L. Rieksta-Riekstiņa, par piemēru minot kādu gadījumu, kurā pēc lēmuma par aprūpes tiesību atņemšanu kādai mātei iejaukšanās bija teju neiespējama, proti, policijas darbinieki atteicās no ģimenes izņemt bērnu, jo neesot bijuši nelabvēlīgi apstākļi. «Mūsuprāt, šādos gadījumos būtu jāpiemēro kriminālatbildība,» saka VBTAI priekšniece un piebilst, ka reiz šāds priekšlikums nonāca līdz Saeimai, taču deputāti to noraidīja.