Pasākums noteikti bija eksperimentāls, jo tā gaita likās pilnīgi neprognozējama (ne velti tikai pāris stundu iepriekš Juris Žagars, festivāla direktors, atklāšanas uzrunā teica, ka vakars noslēgšoties ar kaut ko, kas pat tā organizētājiem ir noslēpums). Arī izcilība bija manāma - tādā ziņā, ka notiekošais nelīdzinājās nekam jau redzētam, pazīstamam, tātad izcēlās pārējo mākslas darbu veidotajā samērā līdzenajā ainavā. Turklāt abus autorus jau nu droši varam saukt par savas jomas izcilībām, lai cik aptuveni un bieži vien nevietā pēdējā laikā šis vārds būtu valkāts.
Dzīvais spilvens
Skatītājiem joprojām pieejamajā laikmetīgās mākslas izstādē izceļas lietuviešu Audra Bučas un Valda Ozarinska veikums (kurators Ķestutis Kuizins). Viņi vecā alus brūža pagalmā novietojuši milzīga izmēra melnu spilvenu, kas esot jau bijis izstādīts Viļņā un tālāk došoties ceļā uz Liverpūli. Lai gan Kazimira Maļeviča Melnais kvadrāts varētu būt viens no visbiežāk citētajiem un pārfrāzētajiem motīviem laikmetīgajā mākslā, ko pārspēj ja nu vienīgi Marsela Dišāna Strūklaka, kuras pieminēšana vien jau kļuvusi par klišeju, lietuviešu arhitektiem izdevies darbā iepūst dzīvību gandrīz burtiskā nozīmē: tas sākumā skatītājam paveras sānskatā, bet, aplūkots gaitā, skatītāja acu priekšā aug arvien lielāks. Milzenis lēni, tikko manāmi šūpojas vējā kā dzīva būtne, bet to, ja labi grib, var arī iesvārstīt spēcīgāk. Pieskaršanās virsmai ir patīkama. Uz tā matēti melnā ķermeņa labi augstu redzamas cilvēku pēdas - it kā to būtu apciemojuši parkūra (sporta paveids, saistīts ar šķēršļu pārvarēšanu - red.) cienītāji. Turpat uz vietas bija dzirdami vēl vairāki priekšlikumi interakcijai: paši mākslinieki ierosināja atspiesties pret spilvenu ar pieri, lai atstātu tam sliktu noskaņojumu. Izrādījās, ka spilvens «atbild» - tā nemanāmas kustības neļauj ilgi saglabāt vienu pozu. Latviešu māksliniekiem bija iepatikusies šaurā, melnā sprauga starp spilvenu un mūri eksponāta aizmugurē. Vārdu sakot, laikmetīgā māksla šādā izskatā izrādījās ļoti komunikabla, tajā pašā laikā saglabājot tīras formas vilinājumu un saturisku noslēpumainību.
Cēsis tradicionāli ir lielu objektu izstādīšanas vieta, kas reizē ir arī mazpilsētas festivāla lielā iespēja, jo Rīgā vienkārši trūkst vietu apjomīgu eksponātu novietošanai. Latviešu mākslinieki ar šo izaicinājumu šogad cīnījušies ar dažādām sekmēm: pat Harija Branta zīmējumi, kas prasa detalizētu iedziļināšanos, izvietoti iespaidīga izmēra vitrīnās. Kriša Salmaņa darbs nav liels, bet viens pats labi aizpilda galerijas lieluma ēku gan vienkāršās, bet iespaidīgās ieceres, gan precīzi izvirzītās problemātikas dēļ. Dzejnieku grupa Orbīta savukārt liek pakavēties pie sava darba ilgāk - balta siena ar neskaitāmiem radioaparātiem, kas turklāt atskaņo pašu autoru skandētas vārsmas, aicina apstāties, ieklausīties, izjust pārejas no viena skaņas avota pie nākamā. Blakus Sarmītes Māliņas Rīgā līdz šim neredzēts darbs, kurā uz vienādām konsolēm izvietotas reliģiska rakstura suvenīru figūriņas, uzskatāmi aktualizē fiziskās un garīgās telpas vertikālo dimensiju. Kristaps Ģelzis kopā ar Ģirtu Bišu okupējuši vislielāko izstādes platību - skatītājiem piedāvāts vērot sintētiska materiāla drapērijas, kas iekrāsotas ar «zilo gaismu», apkārt skanot audioinstalācijai, kas atgādina kulminācijas momentu kādā radioteātra iestudējumā. Žēl, ka ceļā no bukletā redzamās skices līdz realizācijai no šī inscenējuma pazuduši aktieri - balti gulbji. Andris Eglītis aicina pārvarēt šķēršļus zarainu baļķu izskatā, lai aplūkotu viņa radītās gleznas un skulptūras, kas brutāli tēstas no bebru apgrauztiem baļķiem. Tomēr šķiet, ka vietumis ar izmēriem Cēsīs arī pārspīlēts: vai nu formāti par lielu, vai atkāpe par mazu, lai optimāli uztvertu hrestomātiskās Ata Ieviņa fotogrāfijas no Andra Grīnberga performancēm, kas līdz ar Intas Rukas lauku ļaužu portretiem izstādē turas savrupi. Ierobežotā distance šoreiz nenāk par labu arī jaunā mākslinieka Indriķa Ģelža videodarbam, bet klēts pagrabā iekārtotajā modes izstādē, par spīti intriģējošajam sižetam, izmēru un efektu pārspīlējumi jau ir kliedzošā nesaskaņā ar satura pieticību.
Laivas ar apaviem
Mulsinoša ir horvātu mākslinieka Braco Dmitrijeviča izvēle Cēsu festivāla īpašā viesa statusam. Viņa grandiozā instalācija Kuģošana pēcvēsturē, kas skatāma pils klētī, lai gan radīta nesen, ļoti izskatās pēc noenkurošanās vēsturē. Mākslinieks neapšaubāmi ir impozanta personība, bet reklāmas materiālos piesauktā pasaules slava liekas vairāk saistīta ar spēju jau kopš 70. gadiem ieinteresēt kuratorus un muzejus visā pasaulē ar burtiski divām idejām, tās tikai variējot, kamēr preses relīzēs minētais, ka «Braco Dimitrijeviču uzskata par vienu no konceptuālās mākslas aizsācējiem», ir vienkārši citāts no viņa paša mājaslapas. Lai nu kā, ar lietotiem apaviem piekrautas laivas, kurās saspraustas ievērojamu cilvēku fotogrāfijas, tagad nonākušas arī Latvijā. Tās var kalpot izglītības nolūkos, lai iepazīstinātu auditoriju ar konceptuālās mākslas pamata principiem, jo didaktiskais vēstījums pasniegts tik nepārprotamā formā, ka būs skaidrs pat skolniekiem. Lai gan augsto viesi rādīt bērniem būtu vēlams vismaz pēc mūsu pašu klasiķa Rūdolfa Piņņa fascinējošo darbu izstādes apmeklējuma. Eksperimentu un izcilību sastatījumā Cēsu festivāls atklāj arī neizmantotas iespējas. Mākslas programmas kuratore Daiga Rudzāte vēlējusies apvienot izcilības darbam grupās, festivāla bukletā par iedvesmas avotu minot 1956. gadā Londonā notikušu starpdisciplināru izstādi.
Tomēr šķiet, ka šāds ierosinājums nav radis pietiekamu atsaucību. Iespējams, tāpēc, ka fokusēšanās uz katru konkrēto mākslas darbu izstādes radītajā kontekstā aizēnotu atsevišķu autoru nemainīgo izcilību. Tomēr izskatās, ka tieši tā likta gan Cēsu mākslas izstāžu, gan to pavadošas publicitātes kampaņas pamatā.