Romantiskais sākums
Mārtiņa stāsts iesākās diezgan banāli - 17 gadu vecumā viņam iepatikās meitene, kā rezultātā puisis saprata, ka dzīvo diezgan neinteresantu dzīvi. Vēloties atstāt iespaidu uz meiteni, viņš nolēma, ka ir kaut kas jāmaina gan savā dzīvē, gan attieksmē pret to. Tā radās ideja par pašu pirmo pārgājienu maršrutā Kolka-Dubulti. Pārgājienu uzsāka septiņi draugi, finišēja trīs. «Mēs nedomājām par distanci, mūsu galvenais mērķis bija visu laiku virzīties uz priekšu - 136 kilometrus noiet 55 stundās. Visgrūtākais bija pēdējie 10 kilometri trijās stundās. Pēdējie divi kilometri bija jānoiet 15 minūtēs. Atceros, ka mans draugs Viesturs vairs nevarēja paiet. Es viņam teicu: es tevi nesīšu, bet mēs noiesim līdz galam! Un mēs to arī izdarījām,» atceras Mārtiņš. Šis ir tikai viens no stāstiem par emocionālām un fiziskām grūtībām, ko cilvēki piedzīvo, dodoties Baltā kalna organizētajos pārgājienos. Tomēr Mārtiņš atzīst, ka aizvien vairāk cilvēku izvēlas to darīt. Runājot par iemesliem, viņš min ikviena cilvēka iekšējo vajadzību izkāpt no savas komforta zonas. «Pārgājiens būtībā simbolizē cilvēka dzīvi - tā ir spēle, kurā ir jānoiet noteikts ceļa garums noteiktā, tev dotā laika posmā. Šajā posmā ir dažādi brīži - grūti, smagi, bet tajā pašā laikā arī emocionāli piepildīti,» stāsta Mārtiņš. Šogad pārgājienā Kolka-Dubulti vasarā pieteicās 100 cilvēku, no kuriem bija gan 17 gadu veci jaunieši, gan jau padzīvojuši kungi. No 100 cilvēkiem distanci laikā veica 49, finišējot 55 stundās. «Mēs vienmēr sakām - šajos pārgājienos tu sacenties tikai pats ar sevi. Pārējie cilvēki šajā distancē ir vienīgi līdzeklis, kas var tev palīdzēt. Bieži vien cilvēki finišējot atzīst, ka nesaprot, kā to ir paveikuši, jo nebija aptvēruši, cik liels iekšējs spēks viņos patiešām ir,» novērojis Mārtiņš.
Piedzīvojumi vieno un norūda
Baltais kalns ne tikai organizē nu jau vairākus pārgājienus gadā, bet regulāri piedāvā savus pakalpojumus arī dažādiem uzņēmumiem - komandas stiprināšanai. «Es varētu teikt, ka tas ir sava veida brīvais realitātes šovs, kur mēs savā ziņā cenšamies cilvēkus salauzt, provocēt, bet to darot ar mērķi - restartēt cilvēku jeb atklāt pašam sevī ko jaunu, vēl neapgūtu, palīdzēt mainīt kaut kādas lietas savā dzīvē, likt viņiem saprast, cik patiesībā viņi ir stipri,» teic Mārtiņš. Nākamais biedrības Baltais kalns organizētais pasākums būs 60 kilometru pārgājiens no Alojas līdz Skultei pa 2005. gadā demontētu dzelzceļa līniju, kas norisināsies novembra sākumā. Dalībniekiem distances pievarēšanai tiks dotas 20 stundas, no kurām 13 būs jāpavada tumsā. Dodoties pārgājienos, cilvēkus mēdz biedēt vairākas lietas - fiziskā sagatavotība, ekipējums un laikapstākļi. Mārtiņš atzīst, ka šie pārgājieni nereti ir par emocionālo, ne fizisko spēku. «Teorētiski tā ir tikai iešana, bet, jo labāk pats cilvēks sevi pazīst, jo vieglāk viņam šo ceļu ir pievārēt.» Labs ekipējums atvieglo ceļu, bet, kā atzīst Mārtiņš, tad pašā pirmajā pārgājienā arī pats devies bez profesionālā aprīkojuma. Savukārt par laikapstākļiem viņš saka pavisam īsi - cilvēks vienmēr meklē ieganstus, lai drīzāk kaut ko nedarītu nekā darītu. Bet, runājot par maršrutiem, tie atklājas praksē. Ir arī iecienītas takas, kuras pieveikt jau kļuvis par tradīciju. Mārtiņš pazīst grūtības, jo ir sevi pārbaudījis pasaules lielākajos ultramaratonos, skrienot pa kalniem. Piemēram, tā var būt 168 kilometru distance, kas jāveic ne lēnāk kā 46 stundu laikā. «Retināts gaiss, krasas laikapstākļu izmaiņas - tie visi ir faktori, kas apgrūtina skriešanu kalnos. Tomēr visgrūtākie ir brīži, kad pārguruma un miega bada dēļ sāk rādīties halucinācijas. Skrienot Japānā, man rādījās lāči, bet citos skrējienos halucinācijās esmu pat redzējis nāvi,» atceras Mārtiņš. Viņš atzīst, ka ikvienā skrējienā jāspēj saglabāt mieru: «Ne kalnos, ne uz zemes cilvēks nevar būt bravūrīgs. Reizēm pāri visam ir arī jāprot laikus izstāties. Japānā Fudzi kalnā pēc noskrieta 121 kilometra es nolēmu izstāties, šajā gadījumā tas bija labākais iespējamais risinājums, jo esmu diezgan drošs, ka līdz galam nebūtu ticis sveiks un vesels. Lūk, tā ir mākoņskriešana. Bet māksla ir arī no mākoņiem mācēt skatīties uz zemi.»