Lietuvieši patlaban ir soli priekšā mūsējiem - literārā ziņā, es domāju. Valstu vēsturiskās tapšanas atšķirības nav vienīgais iemesls, kādēļ _Baltijas triloģija_ un _Silva rerum_ krasi atšķiras no jebkura agrāk vai mūsdienās Latvijā (reti un maz, gan jāpiebilst) sarakstīta vēsturiskā romāna. Kas ir pamatā lietuviešu rakstnieku stāstījuma burvībai? Tās trīs, tās pašas moiras, likteņdieves: Ticība, Cerība un Mīlestība. Un stiprākā no tām... nu, jūs jau zināt.
Gaudas par mums
Latviešu rakstītie vēsturiskie romāni pēc būtības ir vēstījumi par indivīda ceļu. Zeme, nācija, tauta gan top piesauktas, bet tikai kā līdzeklis, lai īstenotos indivīda vēlmes: «un viņi apmetās dzīvot pašiem vien piederošā zemē dziļu mežu vidū, tālu no svešiem kungiem un to ietekmēm». Jebkurš romāns, kurā tautai, nācijai un galu galā valodai ir ierādīta vieta kā augstākajai vērtībai, mūszemes rakstniekiem vai nu padevies kā paprasti didaktisks dēku stāsts, vai arī... nav uzrakstīts. Laikā, kad bezgala daudz spriedelējam par indivīda tiesībām, mācāmies tolerēt citu idejas un vēlmes, esam aizmirsuši, ka būtībā indivīds ir tikai mazmazītiņa nācijas daļiņa. Līdz atraugām piebaroti ar pārlieku sātīgajiem padomju laika lozungiem par dzimtenes mīlestību, esam aizmirsuši, ka dzimtene tiešām ir un ka mēs esam tās sastāvdaļa. Latviešu literatūrā ne tagad, ne jelkad agrāk nav bijis neviena darba, kas tik daudz stāstītu par mūsu vēsturi, turklāt būtu sarakstīts brīnišķīgā, izkoptā valodā, apveltīts ar augstu lasāmības koeficientu un vienlaikus rosinātu uz pārdomām par sevi pašu, savu vietu dzīvē, mīlestību pret tuvāko un dzimto zemi kā vietu, kur šīs vēlmes un vajadzības realizēt pilnā mērā.
Gaviles par viņiem
Bet lietuvieši tikmēr raksta episkas grāmatas par mūžīgām vērtībām, iegrimstot reālismā un pat (kā Sabaļauskaite) maģiskajā reālismā, rakstības manierē, kas ļauj šo darbu salīdzināt ar tādu pasaules līmeņa meistaru kā S. Rušdi un G. G. Markesa daudzkārtainajiem vēstījumiem. Sievišķīgā rakstības maniere gan stāstījumu padara vēl baudāmāku, un daudzslāņainība gūst citas nianses. Vienkāršs stāsts par lietuviešu bajāru Norvaišu ģimenes dzīvi izvēršas par neparasti izsmalcinātu mezglojumu, kurā vieta atrodas gan vēsturiskām atkāpēm, gan kaislību pilnai mīlas drāmai, trakiem pareģojumiem, dvīņu attiecībām, draugu nodevībai, mītiskām būtnēm un bērnības atmiņām. Sabaļauskaite raksta tā, ka brīžiem, lai tiktu līdz garā, grodi savītā teikuma beigām (paldies un slava Dacei Meierei!), aizsitas elpa - burtiskā nozīmē. Teksts kāpina, kāpina satraukumu, līdz mirklī, kad ciniskais Jons Kirdējus Bironts ierauga Uršuli Norvaišīti, arī lasītājs sajūt liktenīgās mīlas bultas triecienu. Tāpat kā sajūt mītiskā Viļņas baziliska acu skatu, pilsētas rīta smaržas un vakara negausīgo izklaižu atskaņas, kareivju posta darbu cirstos sāpīgos robus, mazā franču ieročmeistara gatavotā gliemju sautējuma garšu... Bagātības, kas slēpjas Sabaļauskaites «lietu mežā» ir bezgalīgas, turklāt vienlaikus katram indivīdam tuvas un pazīstamas.
Tāpat kā viņas tautietis Petrs Dirģēla, Sabaļauskaite ir arī lieliska psiholoģe un tikpat veikli kā Dirģēla pamanās izvairīties no didaktikas, kas bieži vien samaitā citādi labas grāmatas. Un, tāpat kā Dirģēla, arī Sabaļauskaite negrasās apstāties pie vienas pašas grāmatas - Lietuvā jau iznākusi Silva rerum 2. daļa. Jāpiebilst, ka ne velti salīdzināju Sabaļauskaiti ar Dirģēlu, - izsacīšu apgalvojumu, ka abu lieliskās grāmatas papildina viena otru kā iņ un jaņ, vīrišķais un sievišķais pirmsākums. Spēks, kas strāvo caur šo romānu lappusēm, ir nezūdīgs un auglīgs, tas dziedē apmaldījušās dvēseles un attīra tās no skepses un cinisma sārņiem.
* Lietu mežs (lat.) - XVI-XVIII gs. lietuviešu bajāru ģimenēs populāra, no paaudzes paaudzē mantojama «ģimenes grāmata», kurā tika pierakstīti ne vien svarīgāko notikumu datumi, bet arī apsveikuma runas un dažādas prātulas. (Paskaidrojums no grāmatas Silva rerum.)