Šāds likums bija nepieciešams jau pirms 10-15 gadiem, kad sāka veidoties kreditēšanas nozare. Ja Kredītbiroju likums būtu spēkā jau pirms krīzes, tad būtu mazāk problēmu ar tā dēvētajiem sliktajiem kredītiem, jo aizdevēji varētu redzēt aizņēmēja kopējo finansiālo situāciju. Es ap 2008.-2009. gadu rakstīju iesniegumu Latvijas Bankai (LB), lūdzot, lai mums, kredītiestādei ar miljonos mērāmu pamatkapitālu un būtisku vietu nozarē, piešķir pieeju banku kredītņēmēju reģistram. LB mums pateica «nē».
Patlaban jūsu vadītajam uzņēmumam ir pieeja šiem datiem?
Nav. Ar LB palīdzību ceļš pie datiem par izsniegtajiem kredītiem nav pavērts. Mums ir pieejama informācija no vairāku parādu piedziņu kompāniju reģistriem, mēs pieprasām Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Pilsonības un migrācijas dienesta un Valsts ieņēmumu dienesta datus, respektīvi, ja mūsu klients dod savu piekrišanu, ka mēs iepazīstamies ar minēto iestāžu rīcībā esošajiem datiem par viņu. Kad mēs iestādēm datus pieprasām, tad arī saņemam.
Tātad ir sadarbība ar valsts iestādēm, bet nenotiek informācijas apmaiņa ar citiem aizdevējiem?
Jā, tā var teikt.
Šī iemesla dēļ joprojām iespējama situācija, ka cilvēks paņem vienu kredītu pie jums, otru - kādā bankā un tad vēl ātro kredītu, sacīsim, ar īsziņas palīdzību?
Zinu, ka ātro kredītu devēji savas asociācijas ietvaros ar informāciju apmainās. Lielākā informācijas daļa par problemātiskajiem banku klientiem pieejama parādu piedzinēju reģistros.
Kredītbiroju likums varētu informācijas apmaiņu sakārtot?
Jā, varētu pavērt kopainu, kas patlaban nav pieejama.
Šoruden daudz tiek diskutēts par nolikto atslēgu principa piemērošanu hipotekārajiem kredītiem. Kā tas ietekmēs kopējo kredītu politiku Latvijā?
Nolikto atslēgu principa ieviešana likuma līmenī ir aizkavējusies, to vajadzēja ieviest jau 2007. gadā, tad varbūt, sākoties krīzei, no šī principa būtu kāds labums - cilvēki, kuriem radās grūtības nokārtot savas saistības, ātrāk būtu atgriezušies ekonomiskajā apritē, un bankas būtu noregulējušas savu kredītpolitiku atbilstoši situācijai.
Konkrēti mēs 2008.-2009. gadā parādnieka īpašuma pārdošanas gadījumā nepiedzinām kredīta atlikumus 99% parādnieku, tātad savā ziņā īstenojām nolikto atslēgu principu. Uzskatu, ka nepiedzīt kredīta atlikumus ir mūsu vislabākā izvēle, jo izdevīgāk ir vienoties ar pašu parādnieku, ka vai nu īpašnieks pats, vai arī ar mūsu palīdzību pārdos īpašumu, un norakstīt atlikumus, nevis pārņemt īpašumu ar tiesu izpildītāja starpniecību, pārdot par zemu cenu un tad līdz cilvēka pensijas vecumam piedzīt no viņa atlikumus.
Nevēlaties sadarboties ar tiesu izpildītājiem, jo uzskatāt, ka šāda metode nav pārāk korekta, vai arī nav uzticības tiesu izpildītājiem?
Pamatā ir finansiāls aprēķins un rūpes par reputāciju. Pirmkārt, par tiesu izpildītāju darbībām jāmaksā, un procenti, kas tiek paņemti, nav mazi. Otrkārt, tiesu izpildītāju piesaistīšana, mūsuprāt, nav tā labākā rīcība no uzņēmuma reputācijas viedokļa. Labāk paši vienojamies ar klientu par īpašuma atsavināšanu, nevis cilvēkam pie durvīm klauvē tiesu izpildītājs. Ja cilvēkam piespiedu kārtā atsavina īpašumu un realizē par zemu cenu, tad klients paudīs savu neapmierinātību, kas arī uz mūsu tālāko darbību atsauksies negatīvi.
Izsniedzat kredītus uzņēmējiem. Kādi ir galvenie kritēriji, pēc kuriem izvērtējat - kuram uzņēmumam var naudu aizdot, bet kuram aizdot nozīmē riskēt, ka nauda netiks atdota?
Lielākoties tas atkarīgs no klienta un viņa mērķa. Biznesa idejas mēdz būt ļoti pamatotas un arī pilnīgi nepamatotas, ir arī tā, ka redzam - laba ideja, bet pašam jaunajam uzņēmējam izpratnes par savu ideju nav, cilvēks grib sākt biznesu, bet vēl nav izzinājis riskus. Tomēr perspektīviem jauniem uzņēmumiem mēs cenšamies naudu aizdot, pat ja peļņa bilancē nav redzama. Piemēram, esam kreditējuši Kalifornijas slieku audzētāju un zivrūpniecības fabriku, uzņēmumi tagad arī veiksmīgi strādā un mēģina pelnīt naudu.
Būtiskākais kritērijs ir, vai klients prot pārliecināt jūs kā aizdevēju, ka viņa idejai ir racionāls pamats?
Jā, tieši tā. Ja ir bizness, nav peļņas un nav īpaši lielas pieredzes, bet redzam, ka tirgū ir kāda niša, kurā šis uzņēmums varētu nopelnīt, tad tomēr kreditējam.
Uzticēšanās vienmēr attaisnojusies?
Patiesībā jau ikviens - arī liels un pieredzes bagāts - uzņēmums un ikviens cilvēks - arī ar augstiem ienākumiem, prestižu amatu un labu maksājumu vēsturi - var nonāk finansiālās grūtībās gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Tas ir biznesa risks - jāņem vērā, ka X dienā kaut kādas problēmas var rasties. Tad, kad tā notiek, mēs kopā ar klientu meklējam risinājumu, kas ietver, piemēram, kredītbrīvdienas, un analizējam, kāpēc cilvēks nonācis problēmās.
Banku pārstāvji Dienai teikuši, ka labprāt pat dotu vairāk kredītu, bet reāli nav kredītņēmēju - ne iedzīvotāju, ne uzņēmumu. Jūsu pieredze arī rāda, ka pietrūkst kredītņēmēju?
No tirgus viedokļa, protams, ka trūkst.
Iedzīvotāju vai uzņēmumu segmentā?
Patlaban neliels kritums vērojams iedzīvotāju segmentā. Juridisko personu lokā ir labāka aktivitāte. Gribu uzsvērt, ka pēc krīzes cilvēkiem viedoklis par kredītu ņemšanu ir ļoti mainījies. Senāk pirmais kredītņēmēja jautājums aizdevējam bija: «Cik lielu kredītu es varu saņemt?» Patlaban cilvēki nāk aizņemties konkrētu summu ļoti precīzi definētam mērķim. Pirms krīzes cilvēki kredītus brīžiem ņēma nepārdomāti, tagad kļuvuši ļoti apdomīgi, līgumu lasīšana pirms parakstīšanas notiek dienām, pat nedēļām ilgi. Cilvēki ļoti rūpīgi pārdomā savas finansiālās iespējas un, ja nav pārliecināti par finansiālo stabilitāti, paši samazina kredīta summu. Latvijas iedzīvotājiem kopumā krīze devusi ļoti nopietnu mācību - ja arī pašam krīzes laikā neradās problēmas ar kredīta atdošanu, tad draugam vai radiniekam noteikti bija problēmas tāpēc, ka gadījies paņemt lielāku kredītu, nekā ir iespējams atdot.
Tomēr labajos pirmskrīzes gados ne tikai cilvēki neapdomīgi ņēma kredītus, bet arī finanšu institūcijas kredītus neapdomīgi deva. Tagad mainījusies arī aizdevēju politika un aizdevumus dod daudz piesardzīgāk.
Jā, tā ir, un bankas tikai tagad sāk atkopties no krīzes laikā pārņemtajiem sliktajiem kredītportfeļiem. Rezultātā, protams, aizdevēji tagad ir uzmanīgi un pārdomātāk kredītus izsniedz. Bankām vēl nav bijis pietiekami daudz laika, lai pilnībā tiktu galā ar krīzes ietekmē pārņemtajiem nekustamajiem īpašumiem, jo nekustamie īpašumi jāpārdod un jāatgūst tie paši naudas līdzekļi, kas krīzē tika pazaudēti, un tas nav paveicams ātri un vienkārši.
Bankas un ātro kredītu devējus uzskatāt par saviem konkurentiem?
Mēs ar bankām neesam konkurenti, jo aizdodam mazākas summas nekā bankas. Bankas izsniedz aizdevumu, kura apmērs ir 90-95% no īpašuma tirgus vērtības, mēs izsniedzam aizdevumu līdz 70% no tirgus vērtības, un pats svarīgākais, ka banka iedzīvotājiem piedāvā kredītu tieši mājokļa iegādei, mēs vairāk koncentrējamies uz kredītu pret esošu ķīlu. Pie mums cilvēks ņem kredītu, piemēram, lai esošajā mājā ierīkotu modernāku apkures risinājumu, jo pašam iekrājumos tādas naudas summas, lai nomainītu apkures sistēmu, nav. Turklāt tagad cilvēki nāk pēc aizdevuma tikai apkures sistēmas nomaiņai, labajos pirmskrīzes laikos prasīja kredītu apkures sistēmas maiņai, jaunai automašīnai un vēl arī ceļojumam. Pašreizējā tendence ir tāda, ka aizņemas naudu tikai tad un tikai tam, kam nauda ļoti nepieciešama.
Ar ātro kredītu devējiem mums vispār nav nekā kopīga, mēs strādājam hipotekāro kredītu, nevis patēriņa kredītu nozarē, tāpēc mēs ar ātro kredītu devējiem nekonkurējam. Sabiedrībā gan pastāv kļūdains viedoklis - ja aizdevējs nav banka, tātad ir ātro kredītu devējs. Lai gan mēs divdesmit uzņēmuma darbības gados nekad neesam devuši ātros kredītus, arī piedaloties dažādās nozares stratēģijas darba grupās, esmu pārliecinājies, ka šāds neprecīzs viedoklis ir pat ierēdņiem un politiķiem.
Ukrainas un Krievijas konflikts jūsu darbu ietekmē? Kredītņēmējiem rodas problēmas ar aizdevuma apmaksu Eiropas Savienības (ES) un Krievijas savstarpējo sankciju dēļ?
Nē, ar aizdevumu atmaksu nav problēmu, bet parādījusies tendence, ka cilvēki Latvijā līdz ar nemierīgajiem notikumiem Ukrainā kļuvuši vēl piesardzīgāki, jautā aizdevējam, vai pastāv nākamās ekonomiskās krīzes risks, un aizņemas mazākas summas, nekā aizņemtos tad, ja starptautiskā situācija būtu mierīga, turklāt aizņemas mazākas summas, nekā aizdevējs būtu gatavs dot. Jāpiebilst arī, ka Latvijas iedzīvotājus, arī mūsu valsts uzņēmējus, 2008.-2009. gada krīze ir norūdījusi, un cilvēki iemācījušies nebūt pārlieku optimistiski, bet plānot rīcību ne tikai labākā, bet arī sliktākā iespējamā scenārija gadījumam.
Ko jūs gaidāt no jaunās valdības?
Pats svarīgākais, lai ministriem, it īpaši cilvēkam, kas strādās ekonomikas ministra amatā, būtu izpratne par finanšu sektora biznesa principiem. Lielākās banku bažas un arī mūsu lielākās bažas ir nepārtrauktās likumdošanas izmaiņas, kas tiek veiktas ļoti dažādu faktoru ietekmē, arī ES ietekmē. Kredīts ir nepieciešams pašam patērētājam, bet aizdevējiem - un tas attiecas arī uz bankām - ir grūti plānot savu attīstību, ja katru gadu, pat katru pusgadu valsts maina spēles noteikumus, turklāt maina pat bez nopietniem argumentiem.