Latvijas likumi mediju īpašnieku caurspīdīguma jautājumā klusē. Vēl pirms Dienas nonākšanas uzmanības lokā raisījušies jautājumi, cik pārredzami ir Latvijas preses izdevumu īpašnieki. Ne reizi vien tie slēpušies aiz vairākiem uzņēmumiem, tāpat papildu neskaidrības raisījis tas, ka a/s īpašnieku izmaiņas nav jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā.
«Mums kā mazai valstij uzturēt presi ir grūtāk, tāpēc jo īpaši svarīgi būtu visus šos jautājumus atrunāt kādā no likumiem,» saka jurists, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits. Viņaprāt, preses plurālisma nodrošināšana ir valsts uzdevums. Tāpēc būtu nepieciešamas regulācijas, kas veicinātu atklātu un daudzveidīgu presi. Ar likumu, piemēram, noteikt, ka būtu jābūt publiskotām personām, kurām pieder mediji.
ES atstāj valstu ziņā
Mudinājumus noteikt īpašnieku caurspīdīguma jautājumus likumos savā rekomendācijā savulaik izteikusi Eiropas Padome (EP). Dokumentā uzsvērts, ka drukātajā presē caurspīdīgumu galvenokārt iespējams nodrošināt, ieviešot nacionālajā likumdošanā prasības īpašniekiem atklāt savu identitāti. Tāpat būtu jāuzrāda ziņas par to, vai šīm personām nepieder arī citi mediji vai daļas tajos. EP arī iesaka atklāt informāciju par personām, kas iesaistās redakcijas politikas veidošanā. Tiesa, šim dokumentam ir tikai rekomendējošs raksturs.
Lai arī ES stingri iestājas pret monopoliem, tajā skaitā iespējamu mediju koncentrāciju atsevišķu personu rokās, īpašnieku identitātes atklāšana ir atstāta pašu valstu ziņā. «ES galvenais, lai ir brīvs tirgus un nav monopola,» saka sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Linda Austere. Tiesa, atsevišķu ES valstu konstitūcijā vai citos likumos ir atrunāti mediju īpašnieku un monopolu jautājumi. Piemēram, Lietuvas konstitūcijā noteikts aizliegums monopolizēt preses izdevumus.
Latvijā šādu atrunu likumos nav, līdz ar to arī privāto mediju patērētājs nevar teikt, ka viņam ir tiesības zināt, kas ir avīžu īpašnieki, uzsver juristi.
Īstie slēpjas ārzonās
E.Levits uzskata, ka bez īpašnieku caurspīdīguma un monopolu izveides ierobežošanas tāpat būtu jānosaka redakcionālās neatkarības nodrošināšana. Diplomāts Ints Siliņš uzskata, ka tieši notikumi ap Dienas iegādi mudina plašāk diskutēt par to, kā īpašnieki var ietekmēt mediju saturu un kā viņu iespējamo spiedienu novērst. Papildu grūtības šajā jautājumā rada tas, ka interneta un ekonomiskās krīzes dēļ avīzes cieš smagus zaudējumus. «Tāpēc ir jāvērtē, kā ziņu mediju īpašnieki ietekmē informāciju un komentārus,» uzsver I.Siliņš, kurš ieplānojis rīkot plašāku konferenci par mediju caurspīdīguma jautājumiem.
Diena nav vienīgais medijs Latvijā, par kura patiesajiem īpašniekiem tikuši uzdoti jautājumi. Piemēram, oficiāli netiek atklāts, kam pieder pērn avīzi Telegraf nopirkušais uzņēmums News Media Group. Kā viens no īpašniekiem kuluāros minēts Ventspils mēra Aivara Lemberga opozicionārs Oļegs Stepanovs. Jautāts, vai viņam ir saistība ar News Media Group, viņš no komentāriem atturējies.
A.Lembergs oficiāli nav apstiprinājis savu saistību ar izdevniecībai Mediju nams piederošajiem izdevumiem, tajā skaitā Neatkarīgo Rīta Avīzi. Taču ilgus gadus tās īpašnieks bija a/s Ventspils nafta, kas atrodas šīs pilsētas mēra interešu ietekmē. Šobrīd Mediju nama īpašnieks ir Latvijas kuģniecības (LK) meitasuzņēmums LASCO Investment. LK vairākuma akcionārs ir a/s Ventspils nafta.
Latvijas Avīzes izdevēja a/s Lauku Avīze īpašnieks ir tās valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns. Taču pastarpināti šī uzņēmuma daļas pieder a/s Ventbunkers. Šo uzņēmumu kontrolē O.Stepanovs un cits A.Lemberga pretinieks Olafs Berķis. «Visi par to runā. Taču teorētiski mēs nezinām, kuri mediji kam pieder,» saka LU Juridiskās fakultātes docents Artūrs Kučs. Tiesa, vienmēr paliekot jautājums, cik stingri šādas lietas iespējams noteikt likumos. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ingrīda Circene (JL) atzīst, ka pagaidām neviens nav nācis ar iniciatīvu likumos paredzēt mediju caurspīdīgumu. Taču, ja šāda ierosme būtu, viņa to atbalstītu: «Atklātība nāktu tikai par labu, iespējams, tas ir diskusijas vērts.»
L.Austere pieļauj, ka vēl viena iespēja ir spējīga un darboties griboša mediju uzrauga izveide, kas pārraudzītu arī īpašnieku jautājumus. «Tāpat medijiem iespējams pašregulēties un izvirzīt šo kā vienu no pašregulācijas principiem,» saka Providus pētniece.