Pēdējais ģimenes ārsts Vadims Serafimovs, jaunienācējs šaipusē, Matīšus pameta šāgada 1. februārī, nostrādājis tikai deviņus mēnešus. Matīšu pagasta pārvaldes vadītāja Anita Grīnšteine pat īsti nezinot, kādēļ viņš pēkšņi pieņēmis šādu lēmumu. V. Serafimova stāstītais gan liecina par pagastā piedzīvotu smagu vilšanos. Pirms viņa Matīšos par pacientiem rūpējās ģimenes ārste Inese Gabrāne, kura te bija strādājusi kopš 90. gadu otrās puses. Viņa savu praksi te slēdza 2011. gada sākumā. Izsīkusi un pārstrādājusies divos pagastos - tā Dienai saka viņa pati. Tagad pagastā nav sava ģimenes ārsta. Divreiz nedēļā šurp uz dažām stundām atbrauc divas ģimenes ārstes no Mazsalacas pieņemt pacientus. Viņas gan tagad ir atvaļinājumā. A. Grīnšteine uzsver: «Tas ir tikai pagaidu risinājums», un Matīši ļoti gaida ģimenes ārstu.
«Bonusi» nenoturēja
Matīšu pagasts ir mājas aptuveni tūkstotim ļaužu, tas atrodas aptuveni 20 kilometru attālumā no Valmieras, un bez ainaviskajām vērtībām pagastā ģimenes ārstam tiek solīti arī citi labumi. Ar tiem Dienu iepazīstina A. Grīnšteine. Pa viņas kabineta logu redzama sarkanīga daudzdzīvokļu māja, kurā viens četristabu dzīvoklis jau pusgadu gaida ierodamies īrnieku - ģimenes ārstu. «Tas ir labiekārtots, ir centrālā apkure, īres maksa ir samērā zema,» stāsta A. Grīnšteine. Otrs labums ir transporta kompensācija - 50 latu, lai ģimenes ārsts varētu izbraukāt mājas vizītēs. Tomēr V. Serafimovu šie «bonusi» nenoturēja.
Kāpēc viņš aizgāja, A. Grīnšteine nezinot. Tāpat kā iepriekšējā ģimenes ārste, viņš pieņēma pacientus gan Matīšos, gan Bērzainē. Varbūt viņam grūti bijis savākt pietiekoši lielu pacientu skaitu, pieļauj pašvaldībā. Kā Diena uzzināja NVD, viņam, strādājot abos pagastos, bija mazāk par 700 pacientu, bet I. Gabrānei bija 1600. Kad V. Serafimovs Matīšos ieradies, pacienti jau bija pašķīduši uz visām pusēm - daļa pierakstījušies pie pagaidu ārstēm, kas pacientus pieņēma pēc I. Gabrānes aiziešanas, bet vēlāk vēl daļa pacientu pierakstījušies pie I. Gabrānes, kura sāka strādāt Valmierā ģimenes ārsta praksē.
V. Serafimovs nu atgriezies atpakaļ Rīgā. Atminoties Matīšos pavadīto laiku, telefona sarunā viņš sākumā cenšas maskēt sarūgtinājumu. Ar pacientiem darbs esot vedies labi, taču «viss jau ir naudā». Problēmas bijušas sadarbībā ar pašvaldību. «Solīt jau viņi daudz man solīja, bet pēc tam solīto ņēma atpakaļ,» viņš nopūšas. Dzīvoklis kopā ar apkuri esot izmaksājis dārgāk nekā viņa dzīvoklis Rīgā. Vēl arī atklājies, ka bērnudārzs Matīšos strādā tikai līdz pēcpusdienai. «Sieva nevarēja strādāt, viņai bija jābūt mājās kopā ar bērnu,» viņš saka. Matīšos darba sievai nebija, bet Valmierā atrasto darbu nācās atteikt.
Kopš februārī izsludināta jauna ģimenes ārsta meklēšana, Matīšu pagasta pārvaldē tikai vienreiz iezvanījās telefons saistībā ar vakanci. «Kāda ģimenes ārste gribēja braukt skatīties, bet es izstāstīju visu situāciju - kā šeit jāstrādā, ka ir lauki, ka ir skola, kas jāapkalpo, un tā braukšana izpalika,» nosaka A. Grīnšteine. Protams, jāstrādā ne tikai ar pieaugušajiem, arī ar bērniem. Turklāt I. Gabrāne arī vietējā skolā veikusi profilaktiskās apskates bērniem - viņus mērījusi, svērusi, veikusi acu pārbaudes, tā agrīni izķerot veselības problēmas. Pēc tam skola palikusi bez mediķa palīdzības. Jautāta, ar ko pašvaldība vēl varētu ģimenes ārstus piesaistīt, A. Grīnšteine atklāti saka: es nezinu, tik daudz ko jau piedāvājam. Līdzīga atbilde atskan arī no Burtnieku novada domes priekšsēdētāja Jāņa Leiša - «nu ko vēl varētu, ja dodam dzīvokli, transporta pabalstu, nevaram mēs papildus vēl ko maksāt privātpraksei».
Glābšanas punkts - aptieka
Tagad ģimenes ārsta doktorāts atdzīvojas tikai divas dienas nedēļā. Otrdien no pulksten 13 līdz 17 pieņem daktere Rita Medne, bet ceturtdienās no pulksten 8.30 līdz 13 - Maija Daine. Viņas ir no Mazsalacas. I. Gabrāne un V. Serafimovs pieņēmuši pilnas trīs dienas nedēļā. «Mums Matīšos ģimenes ārstu ļoti vajag, kā ēst,» saka pie doktorāta satiktā Skaidrīte, kādreizējā Matīšu feldšere. Tad devusies pensijā. Kad vajag ģimenes ārsta palīdzību, pati viņa braucot uz Valmieru pie savas ārstes I. Gabrānes. Varot atļauties samaksāt aptuveni trīs latus par autobusa biļetēm turp atpakaļ. «Bet ir jau vecas māmiņas, kas nevar no mājām pat tikt laukā. Viņām jau grūti pat līdz šejienei tikt, ja nav kas aizved,» saka Skaidrīte.
Pagastā sastaptajai Rudītei šobrīd vispār nav ģimenes ārsta. Par kādreizējo dakteri I. Gabrāni viņa saka: «Inese bija sirds cilvēks. Daudzi gāja pie viņas izrunāt savu bēdu, un daktere visu zināja par ģimenēm, no vecāsmātes līdz mazajiem bērniem.» Darbs beidzoties vēlu vakarā, tāpēc uz Valmieru viņa nevarot izbraukāt. Citi vietējie saka - V. Serafimovs attiecībās ar pacientiem bijis krietni atturīgāks nekā sirsnīgā I. Gabrāne.
Natālija par dzīvi bez ģimenes ārsta saka: «Katrs nu grozās, kā var. Ja bērns, skolnieks, saslimst, tad skrienam uz aptieku, ja temperatūra - tad saucam ātros.» - «Sešpadsmit gadu vecajai meitai bija temperatūra 40 grādu, angīna, iekaisums. Atbrauca ātrie, sašpricēja, izrakstīja zāles. Un tad teica - meklējiet ģimenes ārstu, bet kur tad mēs varējām meklēt?» viņa jautā un atminas, ka I. Gabrāne pacientus pieņēmusi līdz pulksten 1 naktī vīrusu sezonas laikā. Arī citi vietējie iedzīvotāji par glābšanas punktu sauc vietējo aptieku - turp viņi dodas gan konsultēties, gan mērīt asinsspiedienu, gan arī kādu ērci izvilkt.