Latgales zoodārzs Daugavpilī ir pirmais oficiālais zooloģiskais dārzs, kas atrodas ārpus Rīgas. Tas nav zoodārzs peļņas un izklaides nolūkos, te strādā nopietna zinātnieku pētnieku komanda. Zoodārzā pārsvarā mitinās dzīvnieki, kurus daudzi cilvēki neuzskata par skaistiem un tīkamiem - čūskas, ķirzakas, abinieki, bruņurupuči, skudras, pērtiķi, taču M. Pupiņš un viņa kolēģi māca pret tiem izturēties ar cieņu un mīlestību. Mihaila un Aijas Pupiņu mājās nelielā dīķī tiek atjaunota «Latvijas dinozauru» - par izmirušiem uzskatīto Latvijas purva bruņurupuču - populācija. Nebūdams pedagogs pēc izglītības, Mihails ir skolotājs, jo māca mīlēt un cienīt visu dzīvo uz Zemes.
Dzīvnieki ārpus stikla
Pirmais zoodārzs mazajam Mišam bija jau agrā bērnībā, kādu piecu vai sešu gadu vecumā, Daugavpils rajona Medumu ciematiņā. Toreiz tas bijis liels galds pagalmā, uz kura rūpīgi saliktas burkas ar dažādiem dzīvniekiem - zaļo vardi, karūsu, upes vēzi, dažādiem kukaiņiem, bet zem galda, aizklāta ar kartonu, atradusies viņa pētnieciskā laboratorija. M. Pupiņš smejas, ka šis princips - nodalīt ekspozīciju un zinātnisko laboratoriju -, toreiz izrādījies pareizs, jo tas Latgales zoodārzā tiek ievērots arī tagad. 90. gados trīs enerģiski jaunieši - Mihails un Aija Pupiņi un pašreizējais Daugavpils Universitātes profesors Artūrs Škute - Daugavpilī nodibināja kooperatīvu, kur privātā dzīvnieku kolekcija pamazām pārtapa zooloģiskajā dārzā.
Te nav ne lauvas, ne kamieļa vai žirafes, tomēr zoodārza popularitāte apmeklētāju vidū arvien pieaug. «Mūsu galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēki saprastu, ka šī dzīvā būtne mums blakām, lai tā būtu skorpions, skudra vai čūska, ir nevis objekts, bet gan subjekts, kaut kas līdzīgs viņiem pašiem, pret kuru jāizturas ar cieņu, kā pret visu dzīvo. Atnāk cilvēki un saka - cik jums te viss ir neparasti, nav stikla, dažiem dzīvniekiem pat var pieskarties, tā viņiem ir tāda jauna, negaidīta pieredze. Protams, sākumā bažījāmies, jo cilvēki ir dažādi, bet pa šiem gadiem ir tikai nedaudz gadījumu, kad dzīvniekiem ir mēģināts nodarīt pāri.» Gadoties arī, ka daži mazi dzīvnieciņi tiekot nozagti, taču parasti tie atgriežoties atpakaļ sveiki un veseli, pēdējais gadījums bija, kad kāds puišelis aizstiepis, taču pēc kāda laika atnesis atpakaļ zoodārza mīluli balto trusi.
Mauglis ir izdomāts
Zoodārza apmeklētāji pārsvarā ir skolēni, bet nākot arī pieaugušie un ģimenes ar bērniem. Mihails uzsver, ka bērniem iedzimta dabiska attieksme pret visu dzīvo, taču vecāki nereti viņiem nodod negatīvo pieredzi, šausminoties, ka čūska ir slikta, jo kož, bet varde ir gluma un pretīga. «Mēs mēģinām dot citu priekšstatu - ka nav labu un sliktu dzīvnieku. Jā, dzīvniekam ir tiesības tev iekost, ja tu dari viņam pāri. Tāpēc mēs neiesakām aizrauties ar filmām par izdomātām, neadekvātām cilvēku un dzīvnieku attiecībām. Dzīvniekiem ir sava dzīve, viņš nav tavs kalps, viņš ir personība pati par sevi, viņam ir savas tiesības uz neaizskaramību, tāpat kā tev.»
Līdztekus bioloģijai M. Pupiņš ir ieguvis doktora grādu psiholoģijā, ilgus gadus nodarbojies ar karatē cīņu, apmācījis pašaizsardzībā arī citus. Ilgajā psihologa darba pieredzē viņš ir pārliecinājies, ka vardarbība un nežēlība pret cilvēkiem ir sākusies ar šādu pašu attieksmi pret dzīvniekiem.
«Visi maniaki, kuri ir mocījuši cilvēkus, kādreiz tāpat ir izturējušies pret dzīvniekiem. Ja mēs iemācīsim bērnam, ka arī vārnai vai vardītei sāp, tad viņam nenāks prātā darīt pāri savam biedram.»
Latvijas dinozauri
Šogad oktobra beigās Latgales zoodārzā tika prezentēts Latvijā pirmais ES LIFE+ programmas projekts, kas veltīts kādas konkrētas dzīvnieku sugas aizsardzībai un pavairošanai. Pateicoties daugavpiliešiem, Latvijā tiks atjaunota purva bruņurupuču, sarkanvēdera ugunskrupju un gludeno čūsku populācija. Tās ir Eiropā aizsargājamās, nu jau par daļēji izmirušām uzskatītās dzīvnieku sugas, kuru izplatības areāla ziemeļu robeža atrodas Latvijā. Interese par bruņurupučiem Mihailam radusies vēl pirmā zoodārza laikos, kad bioloģijas skolotāja mazajam pētniekam uzdāvinājusi bruņurupuci. «Tas gan bija Vidusāzijas bruņurupucis, bet jau tad es sapratu, ka tas ir viens ārkārtīgi interesants dzīvnieks, gluži kā citplanētietis! Tikai pēc kāda laika uzzināju, ka arī Latvijā ir bijuši bruņurupuči, tikai izmiruši, gluži kā dinozauri.» Tomēr noticis brīnums - kāds daugavpilietis uz topošo zoodārzu atnesis bruņurupuča mātīti, kas atrasta purvā netālu no pilsētas, dējot olas. Pateicoties šim gadījumam, zoodārza darbinieki sapratuši, ka Latvijā purva bruņurupuči vēl joprojām eksistē. Patlaban kādā dīķī Daugavpils pievārtē ziemas guļā atpūšas aptuveni 20 pieaugušu purva bruņurupuču, bet šo populāciju atjaunot dabā varēs tikai pēc pāris gadu desmitiem, jo purva bruņurupuči aug ļoti lēni, vēlu vairojas un dzīvo vairāk nekā 100 gadu. M. Pupiņš smaida, ka tikpat ilgi būs jādzīvo arī pētniekiem, lai sagaidītu pirmos brīvā dabā dzimušos Latvijas bruņurupučus.