Latvijas valdība un Latvijas Banka šonedēļ ir oficiāli pieprasījušas atbilstošajām Eiropas Savienības institūcijām izvērtējumu par mūsu gatavību iestāties eirozonā, tādējādi sperot būtisku soli pretim eiro ieviešanai Latvijā nākamā gada janvārī. Tas nebija nekas negaidīts - vilciens ripo uz priekšu pēc iepriekš noteikta un paredzama plāna. Un tikai vientiesis var iedomāties, ka šis vilciens ir apturams, un Ivetas Grigules un Co uzaicinātais zviedru eksperts antieiro referendumu jautājumos tāds lēts balagāns vien būs…
Protams, Latvijas valdības pieprasījumu vēl vētīs - gan Eiropas Centrālā banka, gan Eiropas Komisija, gan Eiroparlaments, gan galu galā Eiropas valstu vadītāji. Ļoti teorētiski kaut kādas politiskās problēmas ir iespējamas. Nav nekādu šaubu par Latvijas šī brīža atbilstību Māstrihtas kritērijiem, turpretim tāda lieta kā «ekonomikas izaugsmes ilgtspējas» novērtējums atstāj zināmu vietu politiskam interpretējumam. Bet atļaušos paredzēt - ja neskaita dažus svinīgumam nepieciešamus teatrālus momentus (EK monetāro lietu komisārs Oli Rēns vēl piesardzīgs par Latvijas gatavību eiro - šonedēļ lasījām ziņās), galu galā politisku momentu Latvijas ceļā uz eiro nebūs. Kaut vai vienkārši tāpēc, ka pašai eirozonai kā ēst vajag labo ziņu, ka ir ne tikai valstis, kas karājas uz izstāšanās robežas, bet ir arī valstis, kas šodien grib iestāties eirozonā.
Tā ka, dāmas un kungi, gatavojam jauna formāta maciņus nākamā gada sākumam.
Bet ko nu mums nevajadzētu darīt - tēlot no sevis Pinokio. Proti, iedomāties, ka eiro būs kā tas dālderis, kuru ieraksim Latvijas zemītē un no kura otrā rītā tā pats par sevi izaugs kupls naudas koks. Nu kaut vai, ja runājām par tām pašām ārzemju investīcijām, kuru plūdus gaidām pēc eiro ieviešanas. Protams, eiro būs zināms stimulējošs faktors, bet var izrādīties stipri nepietiekams. Tās mokas ar būvniecības likumu, kas pašreiz notiek, mūsu tiesāšanās paražas, par kurām ne reizi nebalsī ir brēkusi Ārvalstu investīciju padome, mūsu infrastruktūras, sevišķi ceļu, bēdīgā situācija, darbaspēka kvalitāte, arī nodokļu sistēma - tie ir tikai daži faktori, kas eiro ieviešanas pievilcīgo efektu var reducēt tuvu nullei… Un, mums par nepatīkamu pārsteigumu, tas naudas koks var arī neaugt. Ja paši savu zemīti neuzrušināsim.
Bet arī tās ir tikai detaļas. Galvenais, kas mums būtu jādara, iestājoties «labāko un stiprāko klubiņā» (tā vismaz to sauc mūsu valdības pārstāvji), - būtu strauji jāpieaudzē mūsu valsts ekonomiskā egoisma muskulis, kuru, ja tā godīgi jāsaka, šajā biklā eirozonas reflektanta statusa periodā esam stipri novārdzinājuši. Ir tomēr jāsaprot viena būtiska lieta. Mēs mīlam runāt par konkurētspēju, bet tā vien liekas, ka dažkārt aizmirstam, ka konkurence nav tāda vienkārša sacensība pašam ar sevi tukšā laukā. Konkurence ir strādāšana ar elkoņiem, tai skaitā - lai parāptos uz augšu arī uz citu rēķina (nu, piedodiet, tas tomēr ir kapitālisms). Spilgti piemēri tālu nav jāmeklē. Lai kā mēs, Baltijas valstis un skandināvi, savulaik arī nečiepstējām, eirozonas pīlārs Vācija, aci nepamirkšķinot un apejot visus, kopā ar Krieviju izbūvēja Nord Stream gāzes cauruli Baltijas jūrā, kas pa tiešo savienoja abas valstis. Un ar to sev nopelnīja ievērojamas Krievijas gāzes piegādes cenu atlaides. Vai mūsu pašu kaimiņi brāļi lietuvieši - viņiem roka nenodrebēja fiksi nojaukt dzelzceļa posmu no Lietuvas uz Latviju, un, kamēr EK tagad šo lietu ilgi un pamatīgi izmeklēs, lietuviešu dzelzceļa kompānija savu lieku litiņu jau būs sapelnījusi. Es jau nesaku, ka vienmēr vajag būt tik huligāniskiem - kā lietuvieši šajā gadījumā -, bet nu jāsaka, ka līdz huligānismam mums ļooti tālu. Drīzāk bieži uzvedamies kā biklas ģimnāzistes.
Nu kaut vai tagad aktualizētajā jautājumā par to, kādos termiņos un kā liberalizēt gāzes piegāžu tirgu Latvijā. Uzreiz godīgi atzīšos, ka nepārzinu tik labi šo jautājumu (un tas nemaz nav brīnums, ievērojot, kādi argumenti figurē publiskajā telpā), lai varētu tā droši nosliekties par labu vienam vai citam risinājuma variantam. Un tomēr - ļoti gribētos, lai lēmums tiktu pieņemts, sanākot kopā zinošiem vīriem un sievām ar kalkulatoriem rokās. Un sanākt ne tāpēc, ka vienam gribas ar kādu tikties Sanktpēterburgā, kādam citam - lai Briselē viņam tēvišķīgi uzsit uz pleca. Vai arī vienkārši gribas uzrunāt vēlētāja sentimentu. Kā teica Valsts prezidents intervijā Dienai: lietas vienkārši ir jārēķina - gan tuvākai, gan tālāki perspektīvai. Un jārēķina nevis kaut kas abstrakts, bet gan ļoti konkrēts - cik tas viss maksās, un kas to varēs vai nevarēs samaksāt. Šodien, rīt un aizparīt.
Un varbūt vienreiz būtu jābeidz burties ap tiem «ģeopolitiskajiem signāliem». Esam NATO, esam ES, tūlīt būsim eirozonā - nu kādi vēl ģeopolitiski signāli ir vajadzīgi!
Protams, var jau signalizēt līdz absurdam. Var aizlodēt visas caurules, kas mums nāk no Krievijas, var pārzāģēt visas dzelzceļa sliedes uz Austrumiem. Tikai, manuprāt, tādā gadījumā vienīgais signāls, ko par mums nolasīs Eiropā, un ne tikai Eiropā, būs - ka esam bezcerīgi muļķi.