Vakar notikušajā diskusijā Eirozona kā kodols Eiropas Savienībai: Latvijas iespējas un ierobežojumi Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis kā populisma pieauguma iemeslu minēja lēno ekonomikas izaugsmi Eiropā. Manuprāt, Latvijas ekspremjers kļūdās, un kļūda ir simptomātiska - tā atspoguļo elites domāšanas veidu.
Šī teksta ietvaros sīkāk nekavēšos pie tā, ka cēloņsakarība «vāja ekonomika - populisms» tiek lietota pārāk bieži. Populisma uzplūdi ir pieredzēti vēstures periodos, kad būtisks dzīves līmeņa pazeminājums nenotiek, un otrādi - ir salīdzinoši trūcīgas valstis, kurās populisms kā metode tomēr neiesakņojas.
Mani Dombrovska teiktajā interesē elitēm raksturīgais priekšstats par t. s. ierindas cilvēku. Tā pamatā acīmredzot ir pārliecība - ja vien vēlētājs ir, simboliski izsakoties, paēdis, viņam var regulāri piesārņot smadzenes ar tukšvārdību, viņš neuztrauksies par elites pašapmierinātību un nespēju rīkoties, viņam nav svarīgas vērtības, viņu nekas ārpus «maizi un izpriecas!» neinteresē. Tas pat nav kaut kāds vulgārs marksisms. Būt tik zemās domās par saviem līdzcilvēkiem ir autoritāras domāšanas pazīme vispār. Ja cilvēks tiek uztverts tik vienkāršoti, tad, protams, elites pārstāvjiem ir grūti iedomāties, ka cilvēks var pieslieties politiskam radikālismam vai populismam arī tad, ja viņa personīgais materiālais stāvoklis ir salīdzinoši labs, bet viņam ir apriebies elites pelēcīgums, izvairīgums un augstprātība. Cilvēks var «pavilkties» uz populismu un radikālismu nevis kā ekonomisks subjekts, bet uzskatot, ka ir apdraudētas viņa vērtības. Ka viņš varbūt ir gluži labi situēts, bet jūtas ignorēts politisko lēmumu pieņemšanas procesā. Populismu un radikālismu nevar uzvarēt, tikai palielinot cilvēka ienākumus. Lai cik tas neticami skan kontekstā ar bieži piesaukto «vērtību krīzi», cilvēks joprojām grib just jēgu savai, savas kopienas pastāvēšanai. Ja viņam versiju (visbiežāk gan saturiski apšaubāmu) par jēgu piedāvā populisms un radikālisms, viņš nereti nosliecas par labu tiem. Iedomāties, ka cilvēks, ja vien makā būs vairāk naudas, jutīsies drošāk t. s. jauno izaicinājumu (terorisms, atšķirīgas sociālas un kultūras prakses) priekšā, nozīmē vadīties no savas, noslēgtā vidē dzīvojošas elites, pieredzes. Aiz cik drošības ķēdēm dzīvojošam ir jābūt cilvēkam, lai viņš nesaprastu, ka nosliekšanos populisma piedāvāto vienkāršoto risinājumu virzienā veicina cilvēciskas bailes par savu fizisko drošību?
Iepriekš paustais pat nav pārmetums konkrēti ekspremjeram. Tomēr, ja Eiropas elite situāciju izprot tā, tad var prognozēt, ka populisms turpinās plaukt Eiropā arī IKP pieauguma 5% gadā apstākļos.