Tieši Josi arī uzdeva toni finālspēlē. Pēc individuāla reida viņš atrada spraugu starp zviedru vārtsarga Jūnasa Enrota kājsargiem, panākdams Šveicei 1:0 vadību. Kas to lai zina, vai zviedriem izdotos mainīt spēles gaitu, ja viņiem sastāvā nebūtu brāļu Henrika un Daniela Sedīnu. «Šī bija līdzīga spēle. Viss varēja atrisināties arī citādā veidā, ja vien mums pēc pirmajiem ielaistajiem vārtiem veiksmīgi nebūtu izdevies ātri atbildēt ar divām ripām,» H. Sedīna teiktais bija kompliments šveiciešiem. Pirms gada Slovākija arī negaidīti aizspēlējās līdz finālam, tomēr izšķirošajā spēlē intrigu nespēja uzturēt, jo zaudēja Krievijai bez ierunām ar 2:6.
Uz to, ka Šveices ambīcijas nebeidzās ar nokļūšanu finālā, norādīja arī komandas galvenais treneris Šons Simsons. «Mēs esam ļoti vīlušies par finālspēles rezultātu. Tomēr esmu arī lepns par to, kā strādāja mūsu komanda, un par iegūtajām sudraba medaļām. Būt tik tuvu čempionu titulam - tas ir lieliski. Mēs to vēlreiz centīsimies atkārtot!» Pasaules čempionātu vēsturē Šveice tikai otro reizi izcīnīja sudrabu. Pirmā reize bija tālajā 1935. gadā.
Čempionātā akreditēto žurnālistu izveidotā simboliskā izlase uzskatāmi parādīja, kur slēpjas Šveices spēks. Abi izvēlētie aizsargi bija šveicieši Josi un Voklērs. Paradoksāli gan, ka pēc rupjas Voklēra kļūdas Zviedrija iemeta ļoti svarīgo trešo ripu.
Pasaules čempioniem Lu Ēriksons bija rezultatīvākais ar 10 spēlēs iekrātajiem 10 (5+5) punktiem, taču Henriks Sedīns četrās spēlēs paguva tikt pie 9 (4+5) punktiem. Zviedri noņēma mājinieku lāstu. 26 gadus pasaules čempionāta saimnieki nebija spējuši iegūt zeltu. Pēdējoreiz tas bija pa spēkam PSRS izlasei 1986. gadā Maskavā. Pasaules čempionātā zviedri triumfēja devīto reizi.