Ekspozīcijā Mančestras mākslas galerijā piedalījās 11 mākslinieku, katram tika iedota viena istaba, kurā rādīt dzīvo mākslu - performances. Skatītāji tika aicināti piedzīvot dažādas situācijas, pārvietojoties no vienas telpas uz citu, atverot un aizverot aiz sevis istabas durvis.
Kā pārdot čukstus
Pašus autorus istabās sastapt nevarēja - ievērojot viņu norādījumus, ar apmeklētājiem komunicēja anonīmi performances mākslinieki. Šādas komunikatīvas un absolūti nemateriālas mākslas meistars ir Tino Segals, Berlīnē dzīvojošs britu un vācu izcelsmes mākslinieks, kurš neļauj fotografēt un filmēt savus darbus, jo tie dzīvo «šeit un tagad» un pēc tam - cilvēku atmiņā. Tino Segala māksla izpaužas dejas, sarunas, skūpsta, čukstu un žestu formā, tā ir netverama, taču ļoti pieprasīta mākslas institūcijās visā pasaulē. Tino Segals neražo neko taustāmu, un tomēr viņam izdodas pārdot savus darbus. Viņš iečukst dažas frāzes par kāda darba būtību Londonas Teita galerijas kuratora ausī: hop! - un šedevrs atrodas Teita kolekcijā!
Mančestrā Tino Segals demonstrēja projektu Ena Lī/Ann Lee. Istabā ienāca maza meitene un izstāstīja savu stāstu. Ena Lī ir japāņu animācijas varone, kura līdz šim eksistēja 2D un 3D formātā. Šeit viņa bija sastopama četrās dimensijās. «Es esmu pazīstama laikmetīgās mākslas pasaulē, es filmējos mākslas videoklipos. Man patīk telpa, kurā tiek rādīta māksla, muzejs ir vieta komunikācijai ar pagātni. Man patīk komunikācija,» viņa sacīja.
Sākotnēji Ena Lī bija avatārs, kuru izgudroja Japānas aģentūra Kworks, 1999. gadā šo japāņu mangas tēlu nopirka franču mākslinieki Filips Parreno un Pjērs Īgs. Viņi izmantoja Enas Lī veidolu dažādos projektos - animācijā, skulptūrās un plakātos (viens no projektiem ar Enas Lī piedalīšanos 2007. gadā tika demonstrēts Andrejsalā). «Filips un Pjērs mani sūtīja arī pie citiem māksliniekiem, taču visi bija ļoti aizņemti. Kas ir sliktāk - būt pārāk vai ne pārāk aizņemtam?» apkārtējiem prasīja Ena Lī. Sarunāties ar bērnu šādā situācijā, šādā kontekstā nebija vienkārši, daži apmulsa, citi iesaistījās dialogā ar Enu Lī. Ik pēc 10 minūtēm istabā ienāca nākamā Ena Lī - izstādei Tino Segals bija atlasījis vairākas 10-12 gadu vecas meitenes.
No ratiņkrēsla - citā pasaulē
Pilnīgs klusums valdīja spāņu mākslinieka Santjago Sjerras istabā, kurā, ielikts kaktā, ar muguru pret skatītājiem nekustoties stāvēja kāds vientuļš vīrietis (skatieties Kultūras Dienas vāku!). Instalācijai Ziemeļīrijas, Afganistānas un Irākas kara veterāni kaktā ir sociālpolitisks vēstījums. Kāpēc bijušais karavīrs ir ielikts kaktā un nereaģē uz apkārtējiem? Vai šādā veidā sabiedrība viņu nosoda? Vai viņš pats nespēj atrast sev citu vietu telpā jeb sabiedrībā kopumā un apzināti slēpj seju? Viņš ir šeit, pavisam blakus, un tajā pašā laikā viņa šeit nav. Santjago Sjerra regulāri veido provokatīvas un asas sociālās performances, kurās uz baltu sienu fona var redzēt marginālu cilvēku grupas - bezpajumtnieces, viesstrādniekus un anarhistus.
Kontaktu ar patīkamāku komandu piedāvāja Puertoriko dzīvojošie mākslinieki Dženifera Allora un Giljermo Kalsadilja, kuri šogad Venēcijas biennālē pārstāv ASV. Pelēkos kostīmos tērpti jaunieši sinhroni kustējās telpā, «tēlojot» rotējošas durvis, kuras parasti darbojas lielās sabiedriskās ēkās. Ik pa laikam jaunieši mainīja precīzi iestudētas horeogrāfijas zīmējumu, sāka kustēties pretējā virzienā un gandrīz dejoja kankānu - apmeklētāji tika aicināti «ieiet» pa šīm durvīm un soļot kopā ar māksliniekiem. Šis bija ļoti skulpturāls un fiziski iedarbīgs priekšnesums, kas atgādināja barikādi no cilvēku ķermeņiem, koristu rindu, militāru maršu, protesta gājienu un demonstrāciju.
Brazīliešu konceptuālistes Lauras Limas istabā ieiet nebija iespējams - pie tās bija jānotupjas uz ceļiem un jāieskatās caurumā. Šajā telpā it kā bija nokrituši griesti - tie izvietoti tikai 45 centimetru augstumā virs grīdas. Kaut kur tālu stūrī gulēja cilvēks, kura siluets izgaismots ar lampu. Šķiet, viņš slēpās no kāda zem gultas. Es biju šokēts, ieraugot, kā notiek performances izpildītāju maiņa pie šaurās «ieejas» istabā: no tās izrāpoja jaunietis, kuru sagaidīja asistente, lai nodotu viņam kruķus - bez tiem pārvietoties viņš nespēja. Vietu istabā ieņēma meitene, kura tika izņemta no ratiņkrēsla - viņai ir cerebrāla paralīze. Asistente mani pārliecināja, ka meitenei ļoti patīk performēt.
Jūs redzat gleznu, nevis mironi
Visradikālāk izstādē bija izpaudies amerikāņu mākslas klasiķis Džons Baldesari - viņa istaba bija tukša, tikai uz sienām daudz papīru - e-pasta vēstules, faksa sūtījumi un dokumentu kopijas. Vēl 1970. gadā Džonam Baldesari radās ideja izstādīt galerijā līķi vitrīnā - par iedvesmas avotu kļuva Andreas Mantenjas XV gadsimta beigu glezna Kristus apraudāšana, kurā atveidots mirušais Jēzus Kristus. Džons Baldesari iecerēja, ka apmeklētājs skatīsies vitrīnas caurumā un ieraudzīs ķermeni tādā pašā perspektīvā, apgaismojumā, pozā un interjerā kā Mantenjas gleznā. Turklāt līķim ir jābūt īstam. Īstenot šo projektu neizdevās ne 1970., ne 2011. gadā.
Džona Baldesari istabā varēja izpētīt dokumentāciju, kas gan birokrātiskā, gan aizraujošā valodā stāsta par to, kā galerijas vadītāji un Mančestras festivāla rīkotāji centās realizēt mākslinieka ieceri. «Pats līķis šajā darbā nav galvenais. Centrālā doma ir nāves atspoguļojums mākslā un tas, kā mākslinieciskie paņēmieni - tādi kā apgaismojums un kopējā reprezentācija - var tikt izmantoti, lai radītu estētisku distanci,» apgalvoja Džons Baldesari. Viņš paredzēja, ka cilvēkam, kurš skatīsies vitrīnas caurumā, radīsies sajūta, ka viņš redz gleznu, nevis mironi.
Izstādītajā sarakstē projekta dalībnieki vispusīgi apsprieda šīs lietas juridiskās, ētiskās un praktiskās nianses. Saņemt atļauju eksponēt līķi publiskā telpā nav vienkārši (gandrīz neiespējami) - par noteikumu pārkāpšanu izstādes rīkotājiem draudēja triju gadu cietumsods. Mākslinieks uzstāja, ka līķim jābūt svaigam - nekādas mūmijas kategoriski neder! Tuvojoties izstādes atklāšanas datumam, formulējumi ekspozīcijas veidotāju sarakstē kļuva arvien konkrētāki: «Mums ir jāatrod dzīvs 30-40 gadu vecs vīrietis ar tumšiem matiem, kurš nomirs tuvāko sešu nedēļu laikā un pirms tam uzrakstīs testamentu divu liecinieku klātbūtnē un norādīs, ka novēl savu ķermeni mākslinieciskām vajadzībām.» Taču bija arī citi organizatoriski sīkumi - piemēram, kā dabūt vēl vienu caurumu vitrīnā, lai mākslas darbs būtu pieejams cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Nē, otrs caurums nav iespējams, jo skatpunkts ir tikai viens - atbildēja Džona Baldesari studija.
Mākslinieka ideja ir tik spēcīga, ka, izlasot visus materiālus, savā galvā tu skaidri redzi šo darbu. Džons Baldesari pierāda, ka māksla ir nemateriāla un var pat neeksistēt taustāmā formā, taču neordināra ideja iztēlē iespiedīsies daudz spilgtāk nekā jebkurš cits darbs, kuru var nolikt uz pjedestāla. Tomēr izstādes veidotāji nav zaudējuši cerību kādreiz īstenot Džona Baldesari projektu. Ekspozīcija 11 istabas, kas Mančestrā bija atvērta deviņas dienas, attīstīsies un augs - nākamā sērija būs skatāma 2012. gada Rūras triennālē muzejā Folkwang Esenē. Tur būs jau 12 istabu.