Ir labāk, ja skatītājs dodas uz Kim? sagatavots - ideāli būtu, protams, ja redzējis ne vienu vien izstādi gan pašmāju, gan ārzemju galerijās, jo sevišķi t. s. nekomerciālās mākslas parādīšanās vietās. Taču sagatavotība būs pietiekama arī, ja prāts ir elastīgs un garastāvoklis - atvērts, lai bez aizspriedumiem uzlūkotu, kas tad nodarbina jaunākās paaudzes māksliniekus. Kim? ir viena no retajām, ja pat ne vienīgā mākslas institūcija Latvijā, kas negaida, kamēr mākslinieki, kam tā atvēl savas telpas, kļūst pasaulslaveni, lai uz to sasniegumiem būvētu paši savu reputāciju. Toties var iepazīt kustības un tendences, kas sasaucas ar analogām citur Eiropā.
Kaut kas neliels, kaktā
Aktuālu strāvojumu pārstāv poļu mākslinieks Honza Zamojskis. Uzlūkojot viņa darbus, prātā automātiski iešaujas salīdzinājumi - ar mūsu pašu Krišu Salmani, Miku Mitrēvicu... Kā tad, ar pēdējo Zamojskim pat bijusi kopīga izstāde Varšavā. Mākslinieku, kas strādā ar neciliem materiāliem, bieži jau gataviem priekšmetiem, izgatavo no tiem kaut ko nelielu un mēdz to novietot tuvu grīdai, kaut kur kaktā vai vismaz bez podesta, protams, ir krietni vairāk. Vairīšanās no efektīgas vizualitātes viņu darbos ir kā atbilde iepriekšējām paaudzēm, kas centās «bliezt» pa skatītāja jutekļiem no visa spēka. Jaunās konceptuālās mākslas «spēle» ir cita - atrast jau redzētajā oriģinālo, vienkāršajā - kādu pārsteidzošu domas kūleni, pretišķību savienojumu, prāta piedzīvojumu. Zamojskis to panāk, dodot savi izstādei nosaukumu Monumenti - liekot it kā untuma rezultātā radušos rokdarbus iztēloties citā mērogā: mazo kā lielu, nejaušo - kā rūpīgi izplānotu. Cukurgraudu piramīdiņas forma ir tieši tikpat līdzīga īstai piramīdai, cik tās ilgtspējība - pretēja. Mākslinieka piedāvātie «monumenti», bez šaubām, ir bezjēdzīgi, tomēr arī šaubas raisoši: tiešām, kuri tad tādi nav?
Kalifornijā dzimusī Tamāra Zibners izstādē Mimī dienasgrāmata pārstāv citu, lai gan arī plaši izplatītu kreatīvo metodi - dokumentālu materiālu (fotogrāfiju, tekstu) vākšanu, apzināšanu, kārtošanu, pakļaušanu manipulācijām, līdz tajos bez konkrētām, personiskām nozīmēm rodas arī vispārināms, plašāku problēmu loku pārstāvošs saturs. Gados jaunā māksliniece, būdama latviešu izcelsmes, kā universālu sižetu piedāvā fragmentus no savas vecmāmiņas dienasgrāmatas, kas kopā ar attēliem veidots kā daudzām latviešu ģimenēm pazīstamais «emigrācijas» stāsts, kas turklāt papildināts ar mazmeitas «atgriešanās» stāstu - tiesa gan, ne gluži pie Brīvības pieminekļa, bet Andrejsalas mākslinieku komūnā. Paradoksāli, ka trimdas tematikas aktualizācija jaunās paaudzes skatījumā, kas guvusi atsaucību starptautiskā auditorijā un kam vistiešāk būtu jāuzrunā latvieši, ir tik tipiska, ka tā īsti izrauj tikai mūsdienās ne tik bieži sastopamā fotokolāžas tehnika. Viena no Mimī atziņām ir, ka (citējot aptuveni) «mums vajadzētu mācīties no amerikāņiem biežāk teikt «OK»» - tas tad arī ir secinājums pēc izstādes.
Poētiskie heksaedri
Uz racionāli skaidro Zamojska un Zibners izstāžu fona latviešu dueta Lauras Prikules un Evas Vēveres projekts Poētiskais robotisms: Akvatopija ir pilnīgi nesaprotams, bet iedarbojas gandrīz hipnotiski. Zilu klucīšu haoss krēslainā telpā, kas kombinēts ar attēliem no vairs neeksistējošas rūpnīcas VEF reklāmas bukleta, videoprojekciju un veselu lērumu neskaidras funkcijas aksesuāru, kā vēsta anotācija: «Koncentrē uzmanību uz dabas un postindustriālās sabiedrības sprādzienveidīgo mijiedarbību. Ūdens tiek izmantots kā civilizācijas apziņas simbols. «3-D pikseļu», kubu jeb heksaedru, vilnis ir gan potenciāla telpas plūsma laikā, gan otrādi.» Būtu loģiski iesaukties: «Meitenes, nu tā nevar! Kas, pie joda, ir sprādzienveidīgā mijiedarbība un heksaedru vilnis?!» Tomēr izrādās, ka var gan. Acīmredzot postkomunisma kultūras telpā intuitīvi tverama, neizskaidrojama pieredzes lauku pārklāšanās ir iedarbīgāks saziņas līdzeklis par skaidru formu un saprotami izklāstāmām domām.
Izstādes apskatāmas līdz 18. septembrim.