Andris stāsta, ka ārzemēs spēlēšana ielās nav diedelēšana, tā tiek novērtēta kā māksla. «Cilvēki nāk klāt, saka paldies, uzaicina uz kādu dārza ballīti,» stāsta klarnetists. Ceļojot izdevies iedraudzēties ar vietējiem, un daudzi no viņiem kļuvuši par muzikantu draugiem. «Agrāk spēlmaņi nakšņojuši teltīs, tagad daudzi no viņiem mūs uzņem kā viesus, ne tikai savā dārzā ļaujot uzcelt telti, bet arī izguldot istabā.»
Andris spriež, ka ārzemēs ielu muzicēšanas kvalitāte ir augstāka. «Rīgā vietumis muzikanti spēlē, kā prot, griežot vienas un tās pašas piecas sešas dziesmas. Viņu mērķis ir gūt vieglu peļņu, bet tā ir māksla. Ārzemēs naudiņu met nevis aiz žēlastības, ka tu es nabags un tev vajag palīdzību, bet tāpēc, ka novērtē muzikālo sniegumu.»
Andris stāsta, ka Vācijā jāievēro arī ielu muzicēšanas noteikumi: ik pa 30 minūtēm jāmaina spēlēšanas vieta. Ja muzikants neprotas, drīz vien ir klāt pašvaldības policija un lūdz mainīt vietu. Vai arī - mūziku drīkst spēlēt katras stundas pirmo pusstundu. No pulksten vieniem līdz trijiem dienā spēlēt nedrīkst, jāievēro klusuma stunda, lai ielās nebūtu pārāk liela trokšņa. Turpretī Rīgas domes pārstāvis Uģis Vidauskis norāda: «Mums nav normatīvo aktu, kas regulē ielu muzikantu muzikālo darbību. Vienīgi, ja tiek izmantotas skaņu pastiprinošas iekārtas, tāda muzicēšana jāsaskaņo ar domi.» Rīgas ielās šajā jomā darbojas tikai savstarpēja muzikantu vienošanās un savi ielu likumi.