Paveicās, ka atsaucīgs izrādījās _Turības_ akcionārs Aigars Rostovskis, bet gana saprotošs - kultūras ministrs. Valsts festivālā piedalās ar apmēram trešdaļu finansējuma, un ministrs varēja gan sabīties, ka nupat nav labi, un, drošs paliek nedrošs, pieturēt vismaz vēl neiemaksāto naudu, kas nozīmētu neprognozējamas izmaiņas festivāla programmā.
Jura Žagara vadītais trīs nedēļas ilgais festivāls vislabākajā nozīmē iemieso apsmaidīto padomju laika principu, ka māksla pieder tautai. Bez kādas vīpsnāšanas Cēsīs tas tiešām notiks jau ceturto gadu - programma ir bagāta gan saturā, gan skaitā, gan arī (kas ir ļoti nozīmīgi) nav saspiesta īsā laikā, tā ne vien ļaujot gribētājiem izbaudīt visu vai vismaz lielu daļu piedāvājuma, bet arī paildzinot svētku noskaņu pilsētā. Cēsu festivāla piedāvājums sasaista augstas raudzes mākslu ar tās plašu pieejamību, ko diemžēl nevarēja teikt par Gaļinas Poļiščukas teātri, kas nesen beidzis darboties tieši naudas trūkuma dēļ.
Poļiščukas elitārās un privātās Teātra observatorijas gadījumā ir normāli meklēt privātus mecenātus. Tā tas bijis vismaz kopš renesanses, un tā acīmredzot traktējama arī režisores iestāšanās TP. Cita lieta ar plašāka vēriena un auditorijas pasākumiem, kā Cēsu festivāls, kura nerrošana no Plaudes-Rēlingeres puses ir nepieklājīgi šaursirdīga. Puslīdz vērīgam interesentam ir skaidrs, ka tas pārlieku izskatās pēc atriebības J. Žagaram, kas nesen aizgājis no PLL ietilpstošās TP. Labas - kulturālas, interesantas un darījumos drošas - Latvijas mērķim šāda rīcība neder.
Novērtējot Cēsu festivāla kvalitāti, valstij derētu apsvērt lielāku līdzdalību tajā. Kaut vai garantiju formā, cerot uz labāko, lai sabiedrībai nozīmīgu pasākumu nepamestu iespējamu mazisku intrigu žēlastībai.