Šogad biennālē piedalās 77 valstis, kas ir rekordliels rādītājs. Latvijas ekspozīciju _Trauslā daba_ veido Mika Mitrēvica un Evelīnas Deičmanes instalācijas.
Katru reizi biennāles toni nosaka cits kurators jeb mākslinieciskais vadītājs, taču nacionālie paviljoni viņa koncepcijai netiek pakļauti - par tiem atbildību uzņemas katras konkrētās valsts kuratori (no Latvijas šogad tā ir Līga Marcinkeviča). D.Birnbauma organizētajā izstādē piedalās ap 90 mākslinieku no visas pasaules, to vidū ir Volfgangs Tillmanss, Dominika Gonsalesa-Ferstere, Joko Ono, Džons Baldesari, Karstens Hellers, Rirkrits Tiravaniža, Viljams Forsaits, Goška Macuga, Filips Pareno, Jeļena Jelagina un Igors Makarevičs, Pols Čens, Nikhils Čopra, Kerits Vins Evanss u.c. «Šī ekspozīcija nav ne eseja, ne mākslas vēstures grāmata - tas ir kuratora veiktās atlases rezultāts, kas mums paver durvis uz mākslas pasauli. Esam brīvi no komerciālām interesēm un modes diktatūras,» sarunā ar Kultūras Dienu Venēcijas biennāles prezentācijā Berlīnē norāda P.Barata. «Mēs nerīkojam šo izstādi, lai dotu padomus kuratoriem un kolekcionāriem vai atspoguļotu situāciju mākslas tirgū un norādītu, kuri mākslinieki ir vērtīgāki un aktuālāki par pārējiem. Mūsu mērķis ir vērot un pētīt, kur virzās mākslinieki, kā viņi redz pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tas mums ļauj saprast, kas mēs esam, ko mēs darām un kas notiek ar mūsu sabiedrību,» viņš piebilst. Savukārt D.Birnbaums par kuratoru izvēlēts tāpēc, ka ar visu savu līdzšinējo darbu ir pierādījis, ka vienmēr strādā «mākslinieku interesēs».
Intervijā Kultūras Dienai kurators skaidro: «Biennāles prezidenta uzstādījums nenozīmē, ka mēs negribam, lai izstādē piedalās zvaigznes un brīnišķīgi autori. Tas ir kuratora uzdevums apliecināt un pierādīt, kāpēc viņiem ir jābūt šajā ekspozīcijā.» Saruna ar D.Birnbaumu ierakstīta Berlīnē dažas nedēļas pirms biennāles atklāšanas.
Jums ir filozofa izglītība. Izstādēm, kuras jūs veidojat, jūsu grāmatām un rakstiem žurnālos allaž piemīt filozofiska pieeja. Vai tas būs jūtams arī Venēcijas biennālē?
Esmu studējis filozofiju, literatūru un mākslas vēsturi. Mana darbība sākotnēji bija drīzāk akadēmiska, pēc tam es kļuvu pasniedzējs un kritiķis, man bija spēcīgs teorētiskais pamats. Savukārt būdams kurators, es vienmēr cenšos palīdzēt māksliniekam īstenot viņa ieceres un vīzijas. Šāds piegājiens attiecas ne tikai uz māksliniekiem, bet arī uz institūcijām, ar kurām esmu saistīts. Esmu Frankfurtes mākslas skolas Staedelschule un tai piederošās galerijas Portikus vadītājs. Šajā galerijā galvenokārt notiek personālizstādes, un tās ir filozofiskas tikai tādā gadījumā, ja tāds vēstījums nāk no paša mākslinieka. Jā, esmu domātājs, bet mans galvenais pienākums ir nodrošināt platformu un visus nepieciešamos instrumentus mākslinieka ideju realizācijai.
Venēcijas biennāle ir vērienīgākais un prestižākais laikmetīgās mākslas forums pasaulē. Kā jūs, veidojot ekspozīciju, mēģinājāt atrast līdzsvaru starp biennāles intelektuālo kapacitāti un izstādes spēju sešus mēnešus piesaistīt tūkstošiem apmeklētāju, kuri arī nav mākslas zinātāji?
Es neticu tam, ka eksistē kaut kāds intelektuālās mākslas paveids un kaut kāda populārā māksla, kas spētu piesaistīt tūkstošiem skatītāju, un es nezinu, kas tie būs par skatītājiem. Es ticu kvalitātei mākslā. Tas, ko mēs rādīsim Venēcijā, ir mans un manas komandas subjektīvais skatījums un izlase.
Kā jūs redzat Venēcijas biennāles lomu mūsdienu mākslā? Kādai ir jābūt biennāles attīstībai?
Mūsdienu kultūras aizraušanās ar ārišķīgumu, pārmērībām un izrādīšanos jau ir sasniegusi augstāko pakāpi, tālāk vairs nav kur. Taču patlaban, kad situācija visā pasaulē ir ļoti neskaidra un nestabila, daudz kas var mainīties - var parādīties jauni mākslinieki, jaunas tendences. Dažas lietas izzudīs, un to vietā izaugs kaut kas cits.
Kultūras ārišķīgums arī bija instruments dažādu mērķu sasniegšanai. Māksla un mākslas procesu vadība dažreiz bija nonākusi nepareizu cilvēku rokās, vai arī māksla bijusi pakļauta nepareizām idejām un nepareiziem spēkiem - ne jau pilnībā, bet mēs visi zinām, ka daudzi cilvēki visā pasaulē iesaistījās mākslas procesos dzīvesstila vai finanšu apsvērumu dēļ. Ja tagad situācija mainās, tas nemaz nav slikti.
Protams, arī Venēcijas biennāle bija mākslas ārišķības simbols, bet nekas nav zaudēts! Biennāle pastāvīgi mainās ar visu savu saturu. Ja mākslinieki Venēcijā rāda svarīgus darbus, tie kļūst pamanāmi un nonāk uzmanības centrā. Biennālei ir fantastisks pievilcības spēks - mākslinieku motivācija piedalīties ir fenomenāla, visi grib kaut ko darīt un iesaistīties diskusijās - gan zvaigznes, gan jaunie mākslinieki, gan valstis savos paviljonos. Biennāle ir laba platforma mākslai un māksliniekiem, un to vajag prātīgi, inteliģenti izmantot.
Vai sekojat līdzi tam, kas notiek nacionālajos paviljonos?
Ne pārāk. Mana atbildība ir izveidot biennāles starptautisko izstādi. Nosaukums Pasauļu radīšana apvieno šo ekspozīciju un citus notikumus, kas iekļauti biennāles programmā. Taču katrai valstij ir autonomija un izvēles iespējas. Katra nācija demonstrē to, ko uzskata par vajadzīgu un svarīgu. Dažas valstis piedāvā savu slavenāko autoru darbus, citas izvēlas savādāku pieeju. Piemēram, apvienotie Dānijas un Ziemeļvalstu (Somija, Norvēģija, Zviedrija) paviljoni rīko lielu grupas izstādi, kurā piedalīsies Ziemeļvalstu un citu reģionu mākslinieki. Savukārt Vāciju pārstāvēs brits Laiems Giliks - mākslinieks, kurš labi pazīst šo valsti, kurš daudz strādājis Vācijā, bet viņš nav dzimis Vācijā. Daži cilvēki Vācijas izvēli uzskata par provokāciju, citi - par izaicinošu mēģinājumu saprast, ko tad īsti nozīmē «nacionālā dalība» Venēcijas biennālē.
Jūsu izstāde pārsteidz ar dalībnieku daudzveidību - tur ir gan Maskavas dzejas klubs, gan Frankfurtē strādājošais izcilais amerikāņu horeogrāfs Viljams Forsaits. Vai tas nozīmē, ka būs daudz performanču?
Nē, tik tālu mēs neejam, biennāle nebūs ne performances, ne dzejas festivāls. Mēs atļaujamies vien dažus soļus citos mākslas virzienos. Viljams Forsaits ar saviem darbiem, savu redzējumu var būt uzskatāms par mākslas institūciju. Biennālei viņš veido instalāciju, kurā dejotāju lomu uzņemsies skatītāji. Maskavas dzejas klubam ir tuvas attiecības ar konceptuālo mākslu un daudziem Krievijas māksliniekiem. Mēs nepretendējam atklāt jaunas formas, mēs esam ieinteresēti mākslas starpdisciplinārajās izpausmēs.
Kāds ir jūsu izstādes virsuzdevums? Jūs gribat atspoguļot pašreizējo situāciju un noskaņojumu pasaulē kopumā vai tikai mākslas pasaulē?
Pašreizējā situācija pasaulē un tās atspoguļojums - tas skan pārāk ambiciozi. Situācija mākslas pasaulē - jā, to gan mēs cenšamies parādīt. Nosaukums Pasauļu radīšana norāda uz to, ka mākslinieks veido pasaules, nevis objektus. Mākslas darbs ir katra autora pasaules redzējums. Izstādē gribam akcentēt tieši radīšanas procesu, kas notiek mākslinieka prātā un tiek realizēts viņa studijā. Izstādei ir jābūt aktīvam aģentam: izstāde ne tikai rosina diskusijas un pārdomas, izstāde pati par sevi ir diskusija. Mēs varam darīt to, ko nedara muzeji, kas izstāda darbus un veido kolekcijas nākotnei. Mēs neatkārtojam arī galerijas funkcijas: galerijas sadarbojas ar māksliniekiem, pārstāv viņu intereses un atbalsta finansiāli. Biennāle var būt drosmīgāka nekā muzejs - tā var būt laboratorija un eksperimentu telpa, kurā mākslinieki, reaģējot uz specifiskām situācijām, var izmēģināt jaunas lietas. Turklāt viņi var justies brīvāk - piedaloties biennālē, mākslinieki nav saistīti ar institūcijām un nav pakļauti mākslas tirgus spiedienam. Venēcija viņiem kļūst par jaunu telpu brīvai izpausmei.
Mūsu pieaicinātie autori demonstrēs instalācijas, video un kino, skulptūras, performances, zīmējumus un gleznas. Mūziķis Arto Lindsejs 5.jūnijā veidos kustīgu skulptūru - parādi, kas ceļos pa dažādām biennāles norises vietām. Mēs pievērsīsim uzmanību pēctecības tēmai mūsdienu mākslā, uzsverot svarīgāko mākslinieku ietekmi un saikni ar nākamajām paaudzēm. Biennāles goda balvas Zelta lāčus par mūža ieguldījumu mākslā 6.jūnijā saņems Joko Ono un Džons Baldesari, kuru darbi būs skatāmi mūsu izstādē. Gan Ono, gan Baldesari ideāli atbilst mūsu koncepcijai - viņi ir radījuši savas unikālās pasaules un ietekmējuši mākslas attīstību.
Jūs uzsverat, ka izstādē Pasauļu radīšana cenšaties apzināt un izpētīt «pasaules mums apkārt un pasaules, kas mūs sagaida nākotnē». Kāds tad ir jūsu nākotnes redzējums?
Šogad tiek atzīmēta futūrisma 100 gadu jubileja. Tas mums atgādina, cik politiski un sociāli bīstami var būt mēģinājumi ieskicēt politiskās nākotnes vīzijas, kad māksla tiek pārāk cieši saistīta ar utopiskām koncepcijām par to, kādām ir jābūt cilvēces transformācijām utt. Tas var viegli pārvērsties par propagandu, un tam vairs nav sakara ar mākslu. Tomēr es ticu mākslai un mākslinieku spējai domāt un radīt. Dažreiz mākslinieki tiešām spēj smalki un iejūtīgi pieskarties tēmām, kas tikai vēlāk plašāk atklājas nopietnā žurnālistikā un akadēmiskajā literatūrā. Es ļoti ceru, ka mūsu izstāde nebūs tikai stāsts par pasauli, kas sabrūk, vai nostalģiska refleksija par skaistām 60.gadu lietām. Mēs meklējam atsevišķus fragmentus un instrumentus, kas varētu būt izmantoti nākotnei - mākslinieciski un varbūt arī intelektuāli.
Kā jūtaties pirms biennāles atklāšanas? Kā tiekat galā ar atbildības nastu? Piemēram, es neesmu lasījis nevienu labvēlīgu atsauksmi par pagājušo Venēcijas arhitektūras biennāli, kuras kurators bija Ārons Beckis.
Es pats bieži esmu bijis otrajā - kritiķu pusē, rakstījis daudz negatīvu recenziju par Venēcijas biennāli, taču joprojām uztveru šo notikumu ļoti nopietni.
Dažkārt izstādes, kas sākotnēji gūst negatīvas atsauksmes, pēc zināma laika tiek vērtētas ar lielāku cieņu. Tāpēc es negaidu no kritiķiem tikai slavinošus vārdus. Veidojot izstādes, esmu bijis kuratora palīgs, es darīju savu darbu ar lielu atbildību, biju apmierināts ar rezultātiem un tajā pašā laikā domāju: paldies Dievam, ka neesmu galvenais kurators! Jo tepat «aiz stūra» kritiķi bija gatavi nocirst kuratoram galvu! Bija vajadzīgs laiks, lai es spētu pārvarēt šīs sajūtas. Tagad, retrospektīvi vērtējot, 2003.gada Venēcijas biennāle, kuras veidošanā es palīdzēju kuratoram Frančesko Bonami, izskatās diezgan labi. Es negaidu momentānus panākumus, bet ziņkārību un interesi gaidu gan. Esam atvērti konstruktīvai, pamatotai kritikai. Mēs negaidām sajūsminātu reakciju - tas nav mākslas uzdevums.