Mia neatsaucas
Stāsts par Dmitriju un Miu sākās pirms sešiem gadiem. Staltais puisis smej, ka viņš neesot ne ielas kaķu barotājs, ne pārjūsmīgs dzīvnieku mīļotājs, taču reiz, vēlu vakarā atgriežoties mājās, ieraudzījis smilšu kastē spēlējamies mazu kaķēnu. Ne tas žēlojies par dzīvi, ne lūdzis pajumti, tomēr Dmitriju kaut kas šajā skatā uzrunāja: «Nevarēju paiet garām. Trīskrāsainais kaķēns bija dzīvespriecīgs un pašpietiekams, bet es padomāju - nāk virsū nakts, kur dzīvnieciņš tad paliks? Impulsīvi pacēlu viņu un ieliku azotē. Tā sākām dzīvot kopā.»
Mia šo puiša žestu visu tālāko dzīvi uzskatīja par pašsaprotamu, jo tādas jūtas kā dziļa pateicība viņai nepiemita. Ne viņa saldi murrāja, ne saimniekam klēpi sildīja, ne viņu, pie durvīm sēžot, mājās gaidīja. Mias kopā būšanas koncepcija bija skaidra - sadzīvosim bez ķīviņiem, tev pāri nedarīšu. Ciemiņi man pavisam noteikti traucēs, tomēr apsolu viņus pieciest. Būdama gana iecietīga, Mia bez iebildumiem pieņēma arī Dmitrija draudzenes Madaras klātbūtni mājā. Tā no viņas puses bija liela pretimnākšana. Kā nekā, bet - divas saimnieces vienā dzīvoklī.
Dmitrijs šos noteikumus pieņēma bez ierunām. Abi pierada viens pie otra, un dienas kā krelles virtenē vērās cita pēc citas. Mierīgs laika plūdums līdz tam liktenīgajam vakaram, kad Mia pazuda. Tad arī Dmitrijs pēkšņi saprata, ko viņam īsti nozīmēja kaķene, cik tukša bez viņas ir māja. Draugu mudināts, viņš sāka enerģiski rīkoties. Kāpņu telpās, pagalmā un uz ielas tika izkārti daudzi desmiti paziņojumu ar Mias bildi. Dmitrijs izstaigāja apkārtnes namus un pagalmus, bet bez jelkādiem rezultātiem. Tagad jau viņš notikušo atceras ar smaidu: «Staigāju gar pagrabu logiem un saucu - Mia! Mia! Kādā pagalmā rotaļājās puišeļi. Ieraugot mani, viņi rādīja ar pirkstiem un cits citam sauca - tas taču Makss no Zelta zivtiņas! Tad arī es pirmo reizi izmantoju savu popularitāti un iesaistīju zēnus kaķenes meklēšanā. Taču Mia neatsaucās.»
Abortu netaisīs
Pagāja mēnesis, un pamazām Dmitrijs samierinājās ar kaķenes pazušanu. Tad vienā pelēkā dienā pie durvīm atskanēja zvans un sveša sieviete pateica, ka pagrabā redzējusi kaķeni, kas ļoti līdzīga sludinājumā redzētajai. Dmitrijs nekavējoties nokāpa pagrabā un kādā stūrī ieraudzīja Miu. Tā bija un nebija viņa kaķu meitene - tik izģindusi un netīra. Mīluli tikai ar grūtībām varēja atpazīt. Taču pašcieņu kaķene nebija zaudējusi. Viņas skats bija skumjš un pārmetumu pilns, sak - ilgi gan man nācās tevi gaidīt! Kur klimti, es te gandrīz badā nomiru! Dmitrijs nezināja, ka Mia viņam neizstāstīja kaut ko ļoti svarīgu. Dmitrijs bija bezgala priecīgs. Viņš atnesa Miu mājās un ar prieku vēroja, ka pamazām kaķene sāk atgūt formu. Par ēstgribu viņa nesūdzējās. Nedēļa, otra, un tad puisis jau sāka uztraukties - Mia kļuva arvien apaļāka un apaļāka, bieži gulēja un pat kļuva mīlīgāka. Galu galā Dmitrijs aizveda Miu pie veterinārārsta - maz kas kaķenei gadījies, ārpus mājas tik ilgi dzīvojot? Veterinārārsts rūpīgi izmeklēja Miu un vaicāja Dmitrijam - ko darīsim, taisīsim abortu vai ļausim, lai dzemdē? Jāpiebilst, ka sešu gadu laikā Dmitrijs tā arī nebija saņēmies kaķeni sterilizēt, jo, pirmkārt, viņa nebija pārlieku seksuāli noskaņota, otrkārt, puisis bija pārliecināts, ka reizi mūžā katrai kaķenei jāļauj dzemdēt bērnus.
Te šo stāstu varētu arī beigt. Es žēli nosaku - tik daudz esmu rakstījusi, ka kaķenēm nav jālaiž pasaulē bērni, kurus neviens negaida, ka tieši tāpēc viņas ir jāsterilizē, bet cilvēki jau netic, saka - neies taču kaķītim dzīvi bojāt! Arī Dmitrijs man oponē un stāsta, ka draugi jau aizrunājuši vairākus Mias bērnus, pieņems tos savā ģimenē. Žēl, ka vēl nevarot pateikt, cik īsti kaķēnu piedzims. Puisis joko - ja Mia kā māte varone piedzemdēs vairāk bērnu, nekā ir ņēmēji, viņš paziņošot - dabūjami smuki un talantīgi, labi baroti, audzināti un kārtību zinoši kaķēni. Šķiroties vienojamies, ka šī būs pirmā un pēdējā reize, kad Mia baudīs mātes laimi.