Šī sērga vājina katru tautu un sabiedrību. Vēl šopavasar pret liekēdību un uz pabalstiem dzīvošanas subkultūru vērsties bija apņēmušies briti. Jādomā, šādas tēmas aktualizēšana viņu parlamenta priekšvēlēšanu laikā bija vienkārši sakritība, jo problēma ir patiesa, izplatīta un risināma neatkarīgi no datumiem un avīžu virsrakstiem gan karalistē, gan arī mums tepat. Nav mūsu sociālās garantijas tik vērā ņemamas, lai pēc tām dzītos uz traktora kameras pāri jūrai no eksotiskām zemēm, tomēr «mājas lietošanai» acīmredzot arī Latvijas līmeņa pabalsti šādai vai tādai izdzīvošanai ir derīgi, ja reiz cilvēki apātiski samierinās ar šo mazumiņu.
Tomēr šāda «pieticība» ir lieka jeb, precīzāk sakot, destruktīva. Tā kā efektivitāte ir sevišķi aktuāls vārds šai krīzes laikā, šis ir arī labākais laiks izvērtēt un sekot, kādu efektu un atgriezenisko saikni dod valsts maksātie pabalsti. Kaut gan skepsi raisa jautājums, kurš tam reāli sekos un to kontrolēs, nosacījums, ka dzīves pabērnam un pabalsta saņēmējam savu māju jāvīžo iztīrīt un logus nomazgāt, ir tikai normāls. Galu galā arī miesīgie vecāki savus lolojumus aprūpē gan, tomēr šis tas jau tiek arī prasīts.